Man ir bail

Es un tikai

Man ir bail mirt, nezinot, kā ir dzīvot.

Šis teikums mani vajā kopš es pamodos. Es nezinu, kas es esmu un kas biju. Laikam jau nekas, jo tad droši vien atcerētos. Bet kāpēc man ir tik ļoti bail? Man ir bail no tā, ka šis teikums liecina kaut ko par manu iepriekšējo dzīves daļu. Ja tā, tad droši vien mana dzīve bija tikpat garlaicīga kā tā ir šobrīd. 

Tikko mani apciemoja mana it kā mamma un it kā tētis. Viņi šķiet jauki, bet krīt jau uz nerviem tie neskaitāmie jautājumi, kurus viņi uzdod, domādami, ka es zinu atbildes. Šobrīd es nezinu neko, tikai to, ka man negaršo auzu pārslu putra.

Māsiņa, vēlēdama labu apetīti, izgāja no palātas. Es nespēju šo vairs izturēt! Notriecu no galda visu, ko māsiņa man bija atnesusi, tā skaitā to pretīgo putru. Man tik ļoti sāp. Pierāvu ceļus pie krūtīm un sāku raudāt. Tā pati blondā māšele ieskrēja istabā, kliegdama "atkal sākās!". Es samiedzu acis, ļaudama ārstiem izdarīt visu, kas vajadzīgs, jo tikai tad, kad es vairs neesmu nomodā, es jūtu atvieglojumu. Man vairs nesāp.

Kā vispār cilvēki rod mieru? Man sajūta, ka pirms pamošanās nedzīvoju uz Zemes. Šeit viss ir tik svešs un man šeit viss riebjas. Vēl pat neesmu bijusi ārā, jo nomodā esmu tikai nedēļu. Kas vispār ir nedēļa? Tā vienmēr saka mans ārstējošais ārsts ar resno vēderu un sirmo matu šķipsnu uz paura, kad prasu cik ilgi man vēl šeit jāeksistē. 

Es absolūti neko nesaprotu. Kad kādam kaut ko jautāju viss, ko viņi man var pateikt ir "atpūties". Es nevaru atpūsties, ja viss, ko jūtu ir sāpes. Tagad nomodā esmu jau 30 minūtes, spiedusi sarkano ārstu izsaukšanas pogu esmu tikai 64 reizes. Vismaz skaitīt es protu. Nevienam neinteresē kaut kāda trakā, kas viena iespundēta palātā, arī man ne. Brīnos, ka mana dvēsele vispār atrada iemeslu pamosties.

Palātā ieklumburē māsa. Resnā Vallija. Izskatās, ka lasīt arī protu, jo spēju atšifrēt sliktajā rokrakstā uzrakstīto vārdu, ko apaļā sieviete bija piestiprinājusi pie krūtīm. "Vai viss labi?" māsa zemā balsī nodūc, palielinot manu pretsāpju zāļu devu. "Nekas nav labi! Es negribu šeit atrasties! Kāpēc man šeit jābūt?" es nevaru savaldīties un atkal sāku histēriski raudāt. Māsa iziet no istabas un es turpinu skaļi raudāt. Pēc kāda laika ienāk ārsts, lai man atkal iedotu kaut ko nomierinošu, bet viņš nesaprot, ka es gribu prom no šīs smirdīgās vietas? Protams, viņam izdodas man iešpricēt zāļu devu un es pamazām iemiegu.

Miegā redzu kaut kādus plaiksnījumus. Tur ir meitene, laikam es. Redzu kaut kādu puisi, tur ir vēl cilvēki, bet es nevienu nepazīstu. Visi izskatās laimīgi, izņemot es. Neko nesaprotu.