Man ir bail

It kā

Katru reizi, kad iemiegu, man ir sajūta, ka nepamodīšos. Sajūta, ka laiks apstāsies, viss kļūs tukšs un atkal būšu es un bezsamaņa. Man ir bail aizmigt, jo man ir bail mirt, bet man ir bail arī dzīvot.

Šobrīd nekam nav jēgas. Nezinu ne to, kas esmu, ne to, kas biju. Katru dienu redzu svešas sejas, kas smaidot sniedz ziedus un vēl labu veselību, cerot, ka es zinu, kas viņi ir. Man viņi ir sveši. Es pat nespēju iegaumēt vārdus, kur nu vēl sejas un to, kuras pakāpes māsīcas vai brālēni viņi ir. 

Es gribu mieru, bet es nespēju ne aizmigt, ne risināt savas problēmas. Man ir bail no tā, kas biju, ko darīju, ar ko draudzējos. Tagad es varu sākt visu no jauna, bet es nespēju pat tikt ārā no šīs sasodītās slimnīcas!

Atkal palātā ievilkās tā blondīne un lika rīt zāles. Es paņēmu mutē vienu garenu un otru apaļu zāļu ripiņu un noriju reizē ar kamolu kaklā, kas bija uzradies no vēlmes raudāt. Es vairs nespēju eksistēt. Man ir apnicis! "Liec mani mierā! Es negribu zāles! Es gribu mieru!" sāku kliegt virsū blondajai māsai vārdā Laura. "Tu nevari mani vienkārši atstāt vienu un netraucēt mani katru reizi, kad man jārij kaut kādas zāles?" es kliedzu un dusmās man izspraucas asaras. Es vairs nespēju sevi savaldīt un metu viņai ar pusizdzerto plastmasas ūdens glāzi.

Atkal lēkme. Kā lai sevi savalda? Māsa aizgāja prom un dusmās aizcirta durvis, bet es turpināju kliegt. "Es vairs nespēju to paciest! Lūdzu lieciet man mieru!" es paķēru pirmo priekšmetu , kas stāv uz improvizēta galdiņa-krēsla. Tā izrādās krūze ar aukstu tēju. Sviedu to no visa spēka pret durvīm. Tā sašķīda mazās lauskās ar lielu troksni, kas mani sadusmināja vēl vairāk.

Es centos sevi savaldīt, bet nespēju. Mana sirds sažņaudzas pie katra elpas vilciena, kuru ir grūti ievilkt. Norāvu visus vadus, kas bija pievienoti man pie rokām. Nospārdīju segu no kājām un izvēlos no gultas. Paķēru spilvenu no gultas un sviedu pret skapi, uz kura stāvēja ziedi, ko atnesa it kā mammas it kā māsa. Ziedu trauks nokrita uz zemes, sašķīda man pie kājām. Es sāku asiņot, taču to nepamanīju. 

Asaras bira kā pupas un sirds vietā bija tukšums. Es paķēru pēdējo spilvenu, kas stāvēja gultā, sažņaudzu to rokās un gāju pāri lauskām uz zemes. Apsēdos uz palodzes, iespiedu seju spilvenā un raudāju. Cerēju, ka nosmakšu un noslīkšu savās asarās, bet nespēju, jo mani refleksi lika man piecelt galvu un ievilkt elpu ikreiz, kad tā trūka. "Nolādēts!" kliedzu spilvenā cik skaļi vien spēju.

Es nometu spilvenu zemē un nolecu no palodzes. Nometos ceļos, sagriezdama tos ar lauskām. Paķēru pirmo lausku, kuru ieraudzīju. Tā bija liela un tajā atspīdēja saule no loga. Kā ari mans atspulgs. Sapratu, ka nezinu pat kā es izskatos. Pēkšņi asaras pārstāja birt. Es sapratu, ka nekam nav jēgas, ka nespēju vairs to paciest, tāpēc pieliku skaisto, aso lausku sev pie vēnām.