Man ir bail

Iespēja tikt prom

Šajā vietā minūtes iet kā stundas un stundas kā dienas. Viss ir tik vienmuļš un pelēks. Neko jaunu neesmu uzzinājusi, tikai to, ka mani it kā vecāki cenšas noslēpt to, ka uztraucas par mani. Šo divu nedēļu laikā neko daudz neesmu atcerējusies. Izskatās, ka man sevi jāiepazīst no jauna.

Izskatās, ka ārsti labprāt mani laistu mājās, jo lēkmes man kļuvušas ļoti retas un esmu iemācījusies sevi savaldīt. It kā vecāki izturas dīvaini. Izskatās, ka viņi negrib, lai dodos it kā mājās. Nezinu kas mani tur sagaida, jo neatceros neko, kas notika pirms pamošanās. Jūtos tā it kā butu tikko piedzimusi.

Visi kaut ko slēpj no manis. Savam ārstam, resnajai Vallijai, kā arī blondajai māšelei, kurai nespēju iegaumēt vārdu, esmu jau simtiem reižu prasījusi, kas noticis, bet viņi man neko nestāsta. Viss, ko uzzināju ir tas, ka sasitu galvu un nonācu slimnīcā. To, ka man ir atmiņas traucējumi, sapratu jau kopš pamodos, jo nezināju pat savu vārdu.

Tikko istabā ienāca it kā mamma. "Sveika, meitiņ! Kā tev klājas? Kaut ko atceries?" viņa centās man jautāt, veltot smaidu, bet viņas acīs sariesās asaras. "Man viss ir kārtībā," centos viņu uzmundrināt, lai šī saruna nebeigtos kā visas pārējās, kad viņa aizskrien prom, lai noslēptu no manis to, ka raud. "Kas īsti notika ar mani?" jautāju mammai šo jautājumu jau kuro reizi, bet vairāk kā "Tu sasiti galvu" no viņas neuzzināju.

Palātas durvis atsprāga vaļā un ienāca tētis. Viņam rokās bija paciņas ar dažādām uzkodām. "Paldies tev, beidzot varēšu paēst! Tā putra jau man ir apriebusies!" laimīgi paziņoju tētim. "Es tev atnesu tavus mīļākos kartupelīšus, kā arī limonādi un vēl šo to!" tētis laipni teica, pasniegdams man ēdiena iepakojumus. Kad nogaršoju manus it kā mīļākos kartupelīšus ar garšvielām, man prātā notika kas dīvains.

Uzausa atmiņas, kurās ar tēti ēdu šos pašus kartupeļus un skatos kaut kādu spēli. To laikam sauca par hokeju. Jā, tur ir daudz cilvēku un visi kliedz. "Kāpēc tu smaidi? Vai tie tev vēl aizvien garšo?" Tēta jautājums mani atgriež realitātē. "Jā, es kaut ko atceros. Šie kartupeļi, tur esam mēs, daudzi cilvēki, visi kliedz, kaut kāda halle, notiek spēle..." Tētis priekos pieceļas kājās un paziņo "Mēs bijām uz spēli! Tu atceries! Hokejs! Jā, pēdējo reizi tur bijām pirms 6 gadiem..."

Brīnos, ka man ir vismaz kaut kādas atmiņas. Vismaz tagad zinu, ka it kā tētis ir nevis it kā, bet tiešām tētis. Atmiņas ir tik labas. Lai gan man ir tikai viena atmiņa, jūtos mazliet laimīgāka kā pirms desmit minūtēm. Jauki, ka ir vismaz kāda atmiņa, kas liecina par manu iepriekšējo dzīvi. Kaut kas, kas liek man justies, ka neesmu dvēsele, kas iemiesojusies 17 gadīgā meitenē.

"Man ir vēl vieni jaunumi!" it kā mamma tiešām priecīgi, bez asarām paziņo. Mēs ar tēti saskatāmies un klausāmies mammas jaunumos. "Pēc nedēļas tu dosies prom!" mamma mazliet klusākā balsī saka. Nespēju noticēt! Vēl vesela nedēļa. Labi, centīšos sevi uzmundrināt. Tikai nedēļu vēl sevi jāpiespiež nenomirt no garlaicības un neziņas. 

Vecāki jau devās prom, jo māsiņa viņiem pieteica, ka man jādodas gulēt. No palātas izgāja mana it kā mamma. Viņa man vēl bija pilnībā sveša. Es viņu nepazinu. Tētis viņai sekoja un grasījās aizvērt durvis, bet es viņu apturēju. "Tēt!" mana balss aizlūza. "Es dzirdēju, ka ārsts ar māsiņu runāja, ka esmu jau pietiekami atguvusies, lai dotos mājās. Kāpēc vēl vesela nedēļa?" centos savaldīt asaras, saprazdama, ka tik ilgi šeit vairs nespēšu izturēt. "Mamma vēl nav gatava, lai..." Pie durvīm parādījās it kā mamma "Mums ir jādodas mājās!" Mamma aiz saspiestiem zobiem nodūca un tētis ātri piecēlās un izskrēja no palātas.

Tā sieviete šķiet ļauna. Viņai kaut kas ir aiz ādas. Izskatās, ka tētis ir vienīgā persona, ko pagaidām spēju atcerēties un šķiet, ka viņam varu uzticēties. Man ir bail, ka viņi man kaut ko nestāsta, jo pati es neko atcerēties nespēju un saprotu, ka viņi par manu pagātni var pastāstīt ne gluži to, kas tiešām notika.