Memories.

Memories [1]

Chapter 1
-------------------------------------------------------
Avārija

Te tumš un ārā līst nemitīgs lietus.
Tas nesolās norimties bet liek saprast ka tas būs stiprāks ja vēl vairāk to nosodīšu.

Es nolēmu ka ka ja pārskriešu pāri ceļam es tikšu ātrāk mājās bet no stūra pēkšņi milzīgā ātrumā nesās mašīna kuras gaismas mani apžilbināja.

Trieciens,sāpes,tumsa!

Jutu kā mana sirds cīnās pati ar sevi,tā vēlējās dzīvot un nepalaist dvēseli nezināmajā viņai pasaulē.

Es izdvesu pēdējp elpu un jutu kā sirds apstājas.

Vai tas ir viss?

Vai šeit beidzas mana dzīve?

*Frederika skatu punkts*

Es nespēju noticēt ka viņi man varēja ko tādu nodarīt.
Kā mans tēvs varēja pārgulēt ar manu meiteni?
Kā?
Es viņiem uzticējos bet viņi.....
Tagad es biju dusmīgs un nepievērsu uzmanību tam ko daru.
Es iekāpu mašīna un uzspiedu uz gāzes pedāļa.
Man nebija ātruma izjūtas.
Es vienkārši pilnā ātrumā traucos uz priekšu.

-Nākamajā dienā-

Es piecēlos un ievaidējos.
Man sāpēja visas maliņas.
Pats stulbākais bija tas ka es neatceros kas vakar notika.
Es izlecu no gultas un devos uz virtuvi.
Pa ceļam es pamanīju ka logi ir atvērti.
Tas varēja nozīmēt vienu.
Mamma ir mājā.
Tas no vienas puses bija laba bet no otras... Iegājis virtuvē māte mani gaidīja ar sakrustotām rokām.
-Kapēc tavas mašīnas priekša ir iebuktēta?
Viņa labrīt nesakot man jautāja.
Un te nu es sāku domāt kas notika vakar.
Prāts bija tukš.
-Es...nezinu.
Es atbildēju un pakasīju galvu.
-Frederik tu stulbs esi?Tu biji dzēris un vēl brauci ar mašīnu.
Viņa man uzbļāva bet tad apķēra.
Varbūt brīžiem viņa bija nevisai mīļa bet viņa mani mīlēja.
Ar tēvu viņa izšķīrās pirms gada.
Es paliku pie tēva un nejau tapēc ka es gribēju bet gan tapēc jo viņi tomāja ka būs labāk ja mani izaudzinās līdz galam tēvs.
Ja man prasītu pie kā es gribu palikt tad es droši atbildētu ka pie mātes.
Bet kam tad interesē mans viedoklis?
Nevienam.
-Dzirdēju ka Akācija ielā notikusi avārija.Kāds notrieca meiteni un aizmuka prom.
Mana māte noteica un pievērsās brokastu taisīšanai.
-Un kas ar meiteni?
Es jautāju.
-Iztkā dzīva bet cik sapratu ka viņai ir atmiņas zudums.Nesaprotu kā tā var.Aizmukt prom un pat ātros neizsaukt.Nezvērs.
Māte atbildēja un ielika šķīvī salātus.
Es pamāju ar galvu.

-Vēlāk-

Bija jau vakars un es nolēmu doties pastaigā.
Protams ka daudziem patīk pastaigāties pa dienu bet man labāk patika pa vakariem.
Tad apkārt bija mazāk cilvēku.
Es nogriezos pa labi un uzsāku gaitu pa Akācija ielu un sastingu.
Uz asvalta bija liels sakaltušu asiņu pleķis.
Man palika slikti.
Es sāku skriet.
Man nebija nejausmas kapēc es sāku skriet.
Tas laikam tapēc jo man ruebjas asinis.
Man no tām paliek slikti.
Un tas laikam bija arī iemesls.
Kad es pārstāju skriet es pamanīju ka atrodos pie slimnīcas.
Es biju izslāpis.
Protams daži mani uzskatīs par dīvainu ka eju uz slimnīcu padzerties bet nu......
Es iegāju iekšā un piegāju pie ūdens automāta.
Padzēries es jutu ka kāds mani vēro.
Lēni pagriezies es sastapu zaļu acupāri.
Meitene ar brūniem matiem un zaļām acīm skatijās uz mani.
Kad viņa saprata ka ir pieķerta viņa man uzsmaidīja un devās prom.
Es sastindzis stāvēju un skatījos uz vietu kur viņa vēl nesen stāvēja.
-Es atvainojos.Vai jums viss labi?
Pie manis pienāca medmāsa un jautāja.
-Nē....jā..viss ir labi.
Es noteicu un izskrēju pa durvīm ārā.