Memories.

Memories [3]

Chapter 3
-------------------------------------------------------------
Kas tu esi?

Bet pa durvīm ienāca ārsts.
Viņa ienākdams iepleta acis.
-Redzu ka ir daudz labāk un tapēc ja tu labi uzvedīsies tad tiksi šodien mājās.
Viņš līksmi noteica un apgriezies aizgāja.
Mājas.
Nezinu kapēc bet šis vārds man likās svešs.
Kāpēc?
Man tak ir mājas kur ir mana ğimene bet....kautkas nebija tā kā vajadzēja būt.
Varbūt pie visa vainīgs ir atmiņu zudums?
-Eu bestie...tev viss labi?
Lita uztraukusies jautāja.
-Jā.
Es atbildēju un pasmaidīju.
Alija šķietami noticēja bet Lita man veltīja bargu skatienu.
Kad abas meitenes taisijās iet prom Lita nedaudz uzkavējās.
-Kas noticis?Tu tāda bāla izskaties?Pastāsti.
Viņa noteica un veltīja man līdzjūtīgu skatienu.
Es nezināju ko darīt.
Laikam jau būtu pateikt taisnību un to es arī darīju.
Ieelpojusi es sāku.
-Saproti es jūto tā itkā nebūtu savā ādā.Vārds mājas man liekas svešš itkā es tur neiederētos.
Es klusi noteicu un apsēdos pie loga.
-Varbūt kautkas notika tad kad tu zaudēji atmiņu?Varbūt tu sastrīdējies ar vecākiem?
Viņa jautāja.
Man galvā bija tukša bilde.
-Es...nezinu.......
Uz manas sejas atkal parādījās asaras.
Viena paspēja nopilēt.
Lita to pamanīdama piegāja pie manis un apskāva mani.
Viņas ķermenis izstaroja siltumu un maigumu.
Likās ka visa pasaule sabrūk un palieku tikkai es ,Lita un viņas maigais apskāviens.
-Piedod man jāiet.
Viņa nočukstēja un pasmaidīdama aizgāja.
Man atkal palika slikti.

--------------------------
Vakars
--------------------------
-Nu ko meitiņ...braucam mājās.
Māte iesaucās un atvēra mašīnas aizmugurējās durvis.
Lēnām es iesēdos mašīna un durvis aiz manis aizvērās.
-Sveika mīļā!
Tēvs mani sveicināja.
Viņa vārdi man likās tukši un neīsti.
Bet ko lai dara?
-------------------------
Pēc 30 minūtēm
-------------------------
Mašina apstājās un mēs izkāpām pie lielas baltas mājas.
Mājai bija 3 stāvi un vienā no tiem dega gaisma.
Pasakaini.
Ieejot pa vārtiem mana mute palika vaļā.
Apkārt mājai bija liels dārz un aiz mājas varēja redzēt baseinu un trīs celtnes.
Nespēju pat aptvert ka kādreiz esmu te dzīvojusi.
-Nu..tu kautko atceries?
Tēvs jautāja.
Es noliedzoši pakratīju galvu.
Ja piegājusi pie durvīm es pakausī sajutu skatienu.
Ātri apgriezusies es pamanīju ka no pretējas mājas 3 stāva pa logu skatās jauns vīrietis.
Pamanīdams manu skatienu viņš novērsās.
Dīvaini.
Es pie sevis nodomāju un iegāju mājā.
Priekšnamā atradās skapis drēbēm un 3 durvis.
-Tur ir viesistaba,tur vannasistaba un tualete un tur ir istaba ar visādām mantām.
Māte noteica un sāka kāpt pa trepēm.
Māja bija tik skaista ka pat acis nespēju atraut un tapēc sekoju mātei uz augšu.
Tur arī bija trīs istabas.
-Tā ar mana un tava tēta istaba,tur ir istaba viesiem un tur tukša istaba.
Māte noteica un novicināja man gar degunu roku.
-Mīļā viss kārtībā?
Viņa uztraukusies jautāja.
-Jā.
Es atraucu un mēs sākām kāpt uz pēdējo stāvu.Tur bija divad istabas.
-Lūk šis ir tavs stāvs.Tur ir tava istaba un tur tava vannasistaba un tualete.
Viņa norādīja uz abām durvīm.
-Tagad dodies un atpūties.
Viņa noteica un devās projām uz leju.
Es paliku stāvam.
Šī māja bija īsts sapnis.
Es pavēru vienas durvis.
Tur atradās liela drīzāk milzīga istaba.
Istabai bija divi stāvi.
Augšējajā bija gulta ,galds,skapji,plaukti un vēl citas mēbeles.
Pirmajā bija tāda kā atpūtas telpa.
Mīksti pufi ,apaļš galds,liels skapis ar drēbēm,balkona durvis un vēl vienas durvis.
Atverot tās es pamanīju trepes kas ved uz leju.
Protams būtu labāk pajautāt mātei vai tēvam kur tās ved bet tā kā biju zinķārīga es devos viena pati lejā.
Noejot lejā es atrados lielā bet netik lielā istabā kā augša.
Pats galvenais bija tas ka viņa bija tukša.
Nevienas mēbeles.
Man gribējās pajautāt vecākiem kas šī par istabu bet man knapi pietika spēku aiziet līdz gultai un tur iekrist.

-------------------------
Sapnis
-------------------------
Es gāju pa ielu mierīgā gaitā bet tad no stūra izleca liela melna mašīna.
Tā lielā ātrumā traucās uz priekšu.
Es kā sastingusi stāvēju.
Kliedziens iestrēga kaklā.
Un tad.....
Tumsa......
--------------------------
Es strauji piecēlos un sāku elsot.
Murgs.
Tas bija tikkai murgs.
Es nogūlos atpakaļ uz gultas un centos sevi nomierināt līdz brīdim kad es aizmigu.
Šoreiz mierīgā miegā.

Sveiki lasītāji!
Piedodiet ka tik ilgi neliku daļu vienkārši tagad ir sākusies skola un kā nekā tomēr 9 klase un ir cītīgi jāmācās.
Tapēc lūdzu nedusmojieties.
Daļas es likšu gad vien tik varēšu.
Piedodiet ka šī daļa nav tik interesanta vienkārši mana iedvesma kautkur pazuda bet nekas es centīšos nākamo rakstīt interesantāku.

Paldies ka lasāt!
Lūdzu spiediet svaigznīti un komentējiet.
Man tas daudz ko nozīmē!

Uz redzi mīļie!

Jūsu _MazaiiisDemoniiins_