Memories.

Memories [2]

Chapter 2
------------------------------------------------------------
Pazudusī atmiņa

Es atvēru acis.
Pa atvērto logu ieplūda auksts vējš.
Kur es esmu?
Kapēc es šeit esmu?
Kas es esmu?
Man galvā šaudijās simtiem jautājumu.
Uz kuriem atbildes es nezināju.
Istabā ienāca vīrietis.
-Redzu esat piecēlusies.Kā jūtaties?
Viņš maigā balsī jautāja.
-Labi bet...bet es neko neatceros.
Es atbildēju un izplūdu asarās.
-Neraudiet viss būs labi.Jūsu vecāki ir ieradušies.
Viņš noteica un jau taisijās iet.
-Pagaidiet.Es negribu pašlaik nevienu redzēt.
Es noteica un atkritu spilvenos.
-Kā vēlaties.
Ārsts noteica un izgāja.
Tas bija tik stulbi.
Es neko neatceros.
Ne savu vārdu.Ne ğimeni.
Ne to kas ar mani notika.
Pēc dažām minūtēm aizdurvīm es izdzirdēju sievietes raudas.
Es lēni piecēlo un atvēru durvis.
-Mīļā......
Viņa iesāka bet nepabeidza jo atkal deva vaļu asarām.
Nezinu kas man ienāca prātā bet es viņu apskāvu.
-Viss būs labi.
Es noteicu.
-Jā meitiņ.
Viņa pateica un apskāva mani.
Tagad es sapratu ka darīšu visu lai atcerētos visas atmiņas.
-Stemfordas jaunkundz.Jūs nevarat celties.
Medmāsa pienāca pie manis un ievēda mani palātā.
Tad viņa izgāja bet ne uz ilgu laiku.
Jo pēc dažām minūtēm atgriezās ar zālēm.
Man īsti negribējās tās dzert bet nu ko es varēju darīt.
Iedzērusi tās es devos pie miera.

-Pēc miega-

Es atvēru acis un sajutu rožu smaržu.
Tā bija tik maiga.
Pacēlusi galvu es pamanīju sev virsū deviņas rozes.
No kā?
Nolēmu uzināt.
Es izskāpu no gultas(gandrīz izkritu) un devos pie medmāsas.
-Sveiki.Vai kāds manā palātā ir bijis iegājis?
Es jautāju un viņa sāka domāt.
-Ja nemaldos tad nē.Varbūt kamēr biju aizgājusi pie tava ārsta tad kāds iegāja.
Viņa atbildēja un uzsmaidīja man.
-Paldies.
Es atbildēju un devos uz palātu.
Dīvaini.
Kāds tak tās atnesa.
Varbūt......
-Keta tu mūs nobiedēji.Mēs visu zinām.
Pa durvīm ieskrēja divad meitenes.
Vienai bija blondi mati un brūnas acis bet otrai bija brūni mati ar balinātiem galiem un brūnām acīm.
-Eee...kas jūs esat?
Es jautāju un apsēdos uz gultas.
-Tavas draudzenes.Esmu Lita.
Brunate atbildēja.
-Alija.
Blondīne noteica.
-Uuuu no kā tev tās?
Lita norādīja uz rozēm.
-Nezinu.
Es paraustīju plecus un piegāju pie tām.
-Slepens pielūdzējs tev atsūtīja.
Alija noteica un iesmējās.
-Ka tik ne arī.
Es atbildēju un pagriezos pret meitenēm.
-Nu ko laiks iepazīties.
Es iesaucos un metos ar spilveniem viņām virsū.
Mums izveidojas jautra spilvenkauja bet tad pa durvīm ienāca.....