Dzīve Pēc Komas

Tow

*Semas skata punkts.*

Es sēdēju māsas palātā un skatījos uz viņu. Viņas ķermenis bija bāls , rokas bija aukstas , sirdspukstus knapi varēja dzirdēt , lūpas bīja maigi rozā , viņa elpoja , ik pa reizei saspieda manu roku , bet viņas acis vēl jiprojām bija ciet. Ir pagājušas piecas stundas kopš operācījas , bet viņa tāpat kā iepriekš , kad bija komā guļ.

Es vēlos , lai mana māsa ātrāk pomastas pēc operācījas, jo man viņai ir daudz kas jāpastāsta.
Selēna ir mana otra puse , mēs esam gandrīz vai pilnīgi vienādas. Selēnai patīk sportot , bet man vairāk patīk sekot līdzi modei. Pēc izskata mēs esam tieša kopija viena otrai , vienīgi tas , ka Selēnai ir gari mati , bet man īsi.

Divi gadi bez cilvēka kas bija tava otra puse , tavs dvīnis ir mokoši. Un es nevēlos visu atlikušo mūžu dzīvot bez viņas. Viņa vienmēr ir bijusi un būs mana pasaule. Tapēc es vēlos , lai viņa beidzot attiet no operācijas un apmīļo mani.

Es jūtu kā Selēna vēl stiprāk saspiež manu roku. Ir tāda sajūta , ka es palikšu bezz rokas. Es ātri izrauju savu roku no māsas rokas un pieceļos kājās. Viņas elpa ir palikusi straujāka. Bet tāpat kā iepriekš viņa guļ bez samaņas. Es vairs nevaru skatīties uz savu māsu , tapēc ātri pagriežos un izeju no viņas palātas.

Tāpat kā iepriekš visi sēž savās vietās. Izskatās , ka viņi pat nav pakustējušies. Tēva acīs es redzu sāpes , vainas sajūtu un nožēlu. Pa viņa vaigiem rit asaras. Es vairāk nevaru noskatīties uz tēvu tapēc pagriežos un dodos pakaļ kafījai. Man līdzi seko Maksims. Viņš ir mans tuvākais draugs un vienīgais cilvēks kurš man ir palicis blakus pēc avārījas kurā cieta Selēna. Arī Selēnai Maksims bija labs draugs , tapēc viņš arī pārdzīvo par viņu.

Lēnā gaitā mēs tomēr ar Maksimu tiekam līdz kafijas automātam. Viņš iemet dažas kapeikas automātā. Es apsēžos uz sola kas atradās blakus kafījas automātam un ieskauju savu seju plaukstās. Pār maniem vaigiem sāk līt jaunas asaru straumes. Drīz uz sava pleca es sajūtu maigās Maksa rokas. Es nolieku savas rokas sev klēpī un pastos uz zēnu. Viņam arī sāp , bet viņš kaut kādā veidā tur sevi rokās un neļauj varu asarām.

"Viņa atmodīsies , jo viņa ir stipra."-teica zēns un pasniedza man kafījas krūzi kura visu šo laiku bija viņa rokās.

Es izņemu no zēna rokām kafījas krūzi , pielieku to pie savām lūpām un iemalkoju kārtīgu malku.Tā ir ļoti stipra , bet es tam nepievēršu uzmanību un pieliekot vēl reiz krūzi pie savām lūpām izdzeru visu tās saturu.