Melnā nāve.Tā sauc 18 gadīgu zēnu .Savu iesauku viņš saņēmis dēļ savām rētām un pagātnes.
Visiem viņš šķiet biedējoš līdz kāda meitene pasper soli viņam pretī.
Ketrīna Edilīna Hārktona pārceļas uz dzīvi Floridā kur iepazīsta ar jauniem draugiem un c...
Ketrīna Edilīna Hārkstone. Tā esmu es. Man nesen palika 18 gadu un es jūtos brīnišķīgi jo beidzot varu dzīvot savu dzīvi. Bet šis stāsts nemaz nav par to. Stāsts ir par to kas notika gadu atpakaļ. Jā jūs pareizi sapratāt. Gadu atpakaļ. Kā šis sākās......
-Mosties!Tu negribi tak nokavēt! Es idzirdēju palsi un satrūkos. 5cm no manas auss atradās Alka seja. -Bļāviens bro ko tu ellē dari manā gultā! Es iebļāvos skaļā balsī un ar vienu kustību izmetu viņu no sacas gultas. Ar skaļu triecienu viņš nokrita. -Auč! Viņš nokliedzās un draudzīgi iesita man pa roku. Un tikai tad es aptvēru ka pulkstens ir 08:12 Man bija knapi 18 minūtes lai tiku līdz skolai. Ātri izmetusies no gultas es pieskrēju pie skapja un uzvilku random drēbes. Varbūt tās nebija perfektas bet laika nu jau man nebija gan. Es uzvilku
Oups ! Cette image n'est pas conforme à nos directives de contenu. Afin de continuer la publication, veuillez la retirer ou mettre en ligne une autre image.
Uzklājusi tonālo uz sejas un uzkrāsojusi skropstas es izmetos ārā no istabas pa ceļam paķerot somu. Noskrējot pa koka trepēm es ieskrēju virtuvē un pateicu visiem-Labrīt-un taisnā ceļā devos pie spoguļa lai izķemētu matus. Sataisījusi viņus copē es uzklāju lūpu krāsu un izmetos ārā no mājas. Teiksim tā. Tik ātri kā šodien es nebiju nekad skrējusi. Ja vien to redzētu sporta skolotājs..... Es skrēju pa līkumaino ceļu līdz nonācu pie skolas. Skola bija liela. Viņa bija pelēcīgā krāsā ar skaistiem rakstiem. Pašā augšā bija balts jumts kurš atstaroja saules gaismu. Iegājusi skolā es sajutu ka visi skatieni tiek pievērsti man. Nu protams. Es tak esmu jauniņā. Pagājusi visiem garām es iegāju direktora vietnieka kabinetā lai saņemtu stundu sarakstu un skapīša atslēgas. Un tad devos taisni uz klasi. Pirmā bija matemātika. Labs dienas sākums. Es pie sevis nodomāju un iegāju klasē. Tur iestājās klusums. Skolotāja kas sēdēja pie sava galda piecēlās un uzsmaidīja man. -Sveika!Tu cik saprotu esi Ketrīna Edilī..... Viņa iesāka bez es viņu pārtraucu. -Keja.Esmu Keja. Klusi noteicu un atsmaidīju pretī. Visi klases esošie cilvēki skatijās uz mani. Man pat sāka neērti palikt. -Klase šī ir Keja.Jūsu jaunā klasesbiedrene.Ceru ka jūs viņu labi pieņemsiet. Skolotāja noteica un norādīja uz divām brīvām vietām. Pie vienas sēdēja skaista meitene ar gaišiem spīdīgiem matiem un zilām acīm. Viņa bija ļoti skaista. Otrajā vietā sēdēja zēns kurš neizrādīja īpašu uzmanību man. Lai nu kā bet kad visi ieraudzīja ka skatos uz zēnu sāka sačukstēties. Un tā es izlēmu apsēsties pie meitenes. -Hju....labi ka neapsēdies pie viņa... Meitene noteica kad es izņēmu matemātikas grāmatu. -Kapēc?Kas viņā slikts? Es noprasīju jo man nebija nejausmas kas tur būtu bijis tik briesmīgs. -Tu ko?Viņš tak it Melnā nāve. Viņa izbolījusi acis noteica. -Tu esi redzējusi tās rētas?Un iet runas ka viņš esot izdarījis ko kriminālu. Viņa turpināja un atvēra pierakstu kladi. -Melnā nāve?Kautko kriminālu? Es iepletusi acis teicu. Man nelikās ka tā ir patiesība bet es viņu nepavisam nepazina.Dievs zin kas viņš ir. Es pametu skatienu atpakaļ un sastapos ar puiša acīm. Ieskatoties tajās es apjuku. Mani pārņēma dīvainas sajūtas. Likās ka visa pasaule ir pazudusi un esmu tikkai es un viņš. Bet tad kāds mani stipri parāva un es zaudējot līdzsvaru nokritu. Visi skatijās uz mani. Vienīgais par ko es varēju domāt bija rāviens. Kā?Kurš? -Keja!?Tev viss labi? Skolotāja pienāca pie manis un palīdzēja man tikt uz kājām. -Jā. Es strupi atbildēju un apsēdos. -Piedod. Meitene blakus noteica. -Tā biju es kas tevi parāva.Vienkārši tu uz viņu tā skatījies un man palika bail ka... Viņa ataisnojās. -Nekas.Viss labis emmm.... Es noteicus un ieskatījos viņas acīs. -Aleksa. Viņa nosauca savu vārdu un pasmaidīja. -Draudzenes? Es viņai jautāju un viņa pamāja. Noskanēja zvans. Starbrīdī pie manis pienāca daudz cilvēki un visi gribēja ar mani draudzēties un runāt. Kad starbrīdi es sapratu ka aizmirsu teledonu soma es atgriezos klasē un sapratu ka tur nav neviena izņemot tā saucamo Melno nāvi. Pieejot pie sava sola es sapratu ka viņš mani vēro . Es pagriezu galvu uz viņa pusi un pasmaidīju. Cik stulbi. Viņš neko neteigdams novērsās. Klasē ienāca Mareks. Puisis no futbola. -Hei princess.Labak neuzturies kopā ar viņu ja nu viņš tev uzbrūk? Viņš noteica un parāva mani uz durvju pusi. -Vienīgo kuru es gribu nobeigt esi tu. Melnā nāve noteica un pienāca pie viņa un iztēlojās ka grib Mareku nodzmiegt. -Oho paskat tik.Viņš māk runāt! Mareks noteica un iesmējās. Klasē ienāca vel daudzi citi un sāka smieties par Mareka piezīmi. Un tad es sapratu ka Melnā nāve skatās uz mani. Itkā gaidīdams kad sākšu smieties. Varbūt ja es šeit būtu bijusi vairākus gadus es saprastu ka tas ur smieklīgi bet tagad man tas likās galīgi stulbi. Mareks turpināja. -Vacies prom idiot.Mums kropļi nav vajadzīgi. Visi sāka atkal smieties Es ieskatījos Melnās nāves acīs. Viņa acis satumsa un augums notrīsēja. Neko neteiktams viņš atvēzēja roku un iemauca Marekam pa muti. Viņa augums smagi piezemējās pret zemi un visi apklusa. Tad lūk kapēc Aleksa teica ka visiem no viņa ir bail. Viņš varēja nogalināt jebkuru ar vienu rokas vēzienu. Pār manu augumu pārskrēja trīsas un es nometos pie guļošā Mareka. Viņš klusi elsodams uzlika savas rokas uz maniem pleciem un centās piecelties bet sāpēs ievaidēdamies viņš atkrita atpakaļ. Kāds izsauca ārstu un Mareku aizveda bet Melno nāvu aizveda pie direktora. Es vienīgā paliku stāvam šokā. Man nebija nejausmas kas tikko notika. Es izgāju no skola un ieelpoju gaisu. Spriežot pēc notikušā stundas vairs nenotiks. Tapēc es lēnā solī devos uz mājām kur mani jau gaidīja brālis. Manam brālim bija 18 gadi bet viņš bija saslimis un tapēc neapmeklēja skolu. Es biju vienīgā kas viņam neticēja jo brālis pa īstam nekad neslimoja. Ieejot iekšā mani sagaidīja patīkams aromāts. Woow. Brālis taisīja ēst. Laikam jau notika pasaules brīnums jo parasti ēst taisīju vai nu es vai mamma. Ienākusi virtuvē es ieraudzīju ka uz galda stāv divi šķīvji ar karbonādēm un kartupeļiem. -Laipni lūgta! Brālis noteica un smiedamies aicināja mani ēst. Ēdiens bija gards. Pie galda mēs runājām par skolu un es viņam izstāstīju par atgadījumu ar Mareku un Melno nāvi. Viņš vienu brīdi izdzirdam vārdu Melnā nāve sastinga bet tad atkal turpināja ēst. Paēdusi es devos uz istabu. Izpildīju mājasdarbus un devos gulēt.
