Stay strong

Kādā parastā dienā....

Kristapa skata punkts.
Mani sauc Kristaps. Man nessen palika 17 gadi. No malas es cituprāt izskatos kā parasts puisis, jaunietis kas par kaut ko mācas vai strādā,un kuram dzīve šķiet ļoti jauka, bet nē. Tā ir kā maska kas slēpj mani. Slēpj savu īsto "es". Pienāk jau otrais gads kad mācos internātvidusskolā. Braucu katru dienu mājās, internātā nepalieku. Tas ir tāpēc ka mani vecāki nav ļoti turīgi. Māte ir skolotāja bērniem ar speciālām vajadzībām, taču skolēnu skaits ir tik mazs ka iespējams darbu nāksies zaudēt. Tēvs strādā vairākās galdniecībās un bērnudārzā par remontstrādnieku. Un abi brāļi mācas vienā skolā Sabilē.
Nu okey man ir pienākusi kārtējā diena skolā. Taču tā iesākas savādāk. Skolotāja ienākot paziņo ka skolā ir ieradusies jauna skolniece. Tas man lika mazliet pasmieties jo mūsu klase parasti ir nepieklājīga pret "jauniņajiem" un paliek savā barā. Parasti kad ienāca kāds jauniņais/ā, mēs izsaucam kādu sliktas rakstura īpašības vārdu piemēram "krople". Parasti to daru es. Esmu vairākas reizes ticis piečakarēts no meiteņu puses tapēc man attieksme pret meitenēm bieži ir nepieklājīga. Pēkšņi pieklauvē durvis un klasē ienāk meitene. Gribēju jau izspļaut kādu rupjību, bet tad.... Es nesapratu kas man notika, es sastingu. Es ieraudzīju ienākam klasē īstu skaistuli. Ogļu melniem matiem un pelēkām mirdzošām acīm. Man pazuda valoda un es nosarku, paliku sarkans kā biete.

Marikas skata punkts.
Es ienāku klasē ar lielu uztraukumu, jo man bija bail par to kāds būs pirmais iespaids. Klasē bija klusums, es jutos mazliet neērti, jo redzēju tikai to ka visi vēro mani. Soli bija pa diviem un visi bija aizpildīti, taču bija viens sols kurā izskatijās ka ir divas brīvas vietas. Pieejot tuvāk es pamanīju puisi kas ir nodūris galvu pret galdu. Tajā brīdī es tikai redzēju viņa biezos brūnos matus. Es pabakstīju viņu un viņš sabijās.
-"Vai es drīkstu apsēsties?" - kautrīgi pajautādama sakodu lūpas gaidot atbildi.
-"Jā, protams"
-"Mani sauc Marika, kā tevi?"
-"Wow. Mani sauc Kristaps."
-"Prieks iepazīties."
Mēs viens otram paspiedām roku un viņš uz mani paskatijās tā itkā viņš būtu par kaut ko šokā. Par to nedomādama es nodevos mācībām.

Kristapa skata punkts.
Tas ko es redzēju bija kas vienreizējs. Tikai nesaprotu kas. Tas viņas skaistums, tās acis un mati. Tas liekas tik maģiski. Nezinu kāpēc bet man tas ļoti patika. Viņa izskatijās diezgan nopietna un tajā pašā laikā sabijusies. Šī bija tā retā reize kad es nekoncentrējos uz to ko saka skolotāja, un domāju par Mariku tajā pašā laikā nesaprotot kāpēc. Viss par ko es domāju bija sagaidīt stundu beigas lai izmantotu iespēju parunāt ar Mariku.

Pēc 5 stundām...

Jā. Beidzot ir pienācis tas brīdis. Es neko negaidot raitā solī devos pie Marikas.
- Čau! Te atkal es.
- Wow. Čau. Necerēju tevi te ieraudzīt.
- Klau es gribēju tev ko palūgt, tas varbūt skan jocīgi bet......
- Saki ko vēlies.
- Es domāju vai mēs nevarētu rīt pēc stundām kaut kur aiziet kopā, tikai mēs divi.

Redzēju to ka viņa ļoti nosarka un kautrīgi smaidīdama teica.
- Jā, protams. Cikos un kur?
- Rīt apmēram 15:30 pie internāta durvīm.
-Labi. Būšu.

Šajā brīdī biju septītajās debesīs un gribējās no laimes lēkāt, taču mazliet nomierinājos jo sapratu ka no malas tas izskatīsies muļķīgi.

- Labi gaidīšu ar nepacietību.
Ar smaidu sejā viens no otra atvadījāmies......