Es - Mērķis

Klusums

Āra bija ļoti auksts, slapjš, visu laiku lija lietus un bija sācies negais. Tikai man nebija bail.

Pēc pēdējās sarunas ar tēvu, aizbēgu prom no mājām un necik nenožēloju. Mēs sastridejamies un vienīgais ko man atlika darīt tas bija aizbēkt prom. Laikam tas ir uz labu jo beidzot man nebūs jāklausās vecāku stridi.

Skienot prom es paspēju pagrābt nazi kurš man atrodas džempera kabatā.
Lietus beidzās un arī auksti  vairs nebija, bet es neapstājos un devos uz priekšu. Skrienot es satiku savu labāko draudzeni kuru sauca Karīna (Īsi melni mati, zaļas acis un vidējs augums). Viņa nebija viena. Ar viņu bija kāds cilvēks kuram bija 23 gadi. Tas bija viņas draugs Minels ( Vidēja auguma, brūnas acis, biezi, brūni mati).
Vienīgais ko viņi paspēja man pajautāt tas ir "Kāpēc es šādā izskatā un šādā laikā esmu ārā?"
Atbildi viņi nesagaidīja, jo es aizbegu, Minela acīs ieraugot nodevību.

Es aizskrēju līdz "Kaulu tiltam" kurš jau 30 gadus kā ir pamests. Noskrienot lēja zem tilta mani neuztrauca ka tilts var brukt, un tas ka šeit ir daudz spoku, jo nepavelti to sauc par "Kaulu tiltu."

Es apsēdos uz akmens un man neko vairs negribējās domat, jo tuvi cilvēki mani nodeva.
Apkārt tiltam bija migla un neko nevarēja saskatit kas notiek talumā.
Neparasti klusi bija. Ne udens šalkošanas, ne vēja, klusums.
Pēkšņi dzirdu soļus kas paliek skaļāki un skaļāki. Apskatoties apkārt es ieraudziju melnu cilvēka figūru kura man tuvojas. Es nevarēju saskatīt kas ir tas par cilvēku jo migla sedza viņa seju.

Kad viņš izgāja no miglas viņa seju joprojām nevarēja saskatīt jo viņam migurā bija melns džemperis ar galvā uzvilktu kapuci. Man kļuva bail un es satvēru nazi bet neņēmu ara no kabatas.
Viņš bija man gandrīz blakus un es piecēlos jo pamaniju roku kas bija aiz muguras un viltīgo smaidu. Kad es izvilku nazi no kabatas viņš apstajas un saka smieties. Pēc smiekliem smaids pazuda no vina sejas un saka man tuvoties. Roku kuras plaukstā atrodas nazis  vairs aiz muguras neslēpa.
Ieraugot nazi es sapratu ka mani vinš mēģinās nogalināt.
Tā arī notika. Viņs meginaja bet nesanāca jo dabūja ar nazi pa ribām.

Es uz to mirkli neko nesapratu, tikai redzēju mirušu cilvēku.
Migla uzreiz pazuda un tad es sapratu ka es viņu nogalināju.
Es izvilku nazi, apsēdos uz akmens un ilgi domāju par to ka es to izdariju.
Beigās es sapratu to ka man ir jadodas prom.
Noskaloju nazi strautā un bevos uz priekšu.
Es nezināju uz kuru pusi iet jo biju apjukusi. Beigās es aizgāju uz parku un apsēdos uz soliņa kuram apkārt bija tūjas. Vējš kustināja cīkstošas šūpoles un bija nedaudz baisi. Uz soliņa atradās grāmata. Ļoti neparasta bija tā grāmata. Es paņēmu to rokās un sāku lasit ,jo nekā cita man nebija ko darīt. Grāmatas teksts bija ļoti neparasts un es nolēmu visu viņu izlasīt.