Anna Tarasaka ir skaista meitene ar gariem tumši brūniem matiem, brūnām acīm, gaišu ādu un vidēju augumu. Kopš viņa ir pametusi mājas viņa klaiņo pa pasauli meklējot vietu kur viņa jutīsies patiešām laimīga un vietu kurā neeksistē meli un nodevība...
Iztabā bija ļoti auksts un man nežēlīgi gribējās ēst. Pēc neilga laika varēja sadzirdet ka kāds tuvojas tai iztaba kur es biju ieslēgta. Solis pēc soļa kļuva skaļāks. Otras durvis kas bija aizslēgtas pēkšņi atvērā vaļā. Kāda cilvēka melna figūra ienaca iztaba, nometa uz zemes akmeņus un izbēra smiltis. Es viņam paprasiju "kāpēc viņi mani nolaupija un kam es viniem esmu vajadzīga"bet atbildi es nesagaidiju vienigi smieklus. Viņš jau bija aizgājis bet es nomierināties nevarēju. Es ilgi domaju kāpēc viņš atnesa akmeņus un izbēra smiltis. Pagaja nedeļa kopš es biju ieslēgta iztaba un viņš man nesa katru dienu akmeņs, smiltis un ēdienu. Akmeņus es jau pa tam durvīm kas veda uz āru saku mest arā un smiltis arī. Vienu akmeni es atstāju pie sevis. Nakamajā reizē kad vins atnāca pie manis es mēģināju iesist viņam pa galvu, bet man tas neizdevās jo viņš sagrāba manu ruku un atgrūda no visa spēka pret sienu. Pec atgrūdiena viņš pienāca pie manis un man iečukstēja manu vārdu "Anna" un aizgāja smejities. Es labu laiku nevareju piecelties jo es biju atsitusi labas kajas ceigalu no kura es saku klibot. Pec ta ka es piecelos pamaniju ka durvis viņš nebija aizvēris un atstāja vaļā. Es jau neesmu muļķe un es pēc pirmās iespējas megināju aizbēgt prom. Es loti ātri paskriet nevarēju jom man bija traumeta kaja. Pirmais ko es ieraudziju izejot ara no izstabas ir garš tumš koridoris.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Es saku iet uz priekšu līdz koridora beigām. Tu atadās lifts pa kuru es nobraucu lidz 3 stavam .Atveroties lifta durvīm mani sagaidija viņš kurš man nesa ēdienu, akmeņus un smiltis. Cik tas nebūtu dīvaini vīņš mani nesagrāba un neizveda atpakaļ uz to iztabu. Mēs skaījāmies viens otram acīs. Mēs kadas 10 min nevarējam atraut skatienu viens no otra. Pēc tam viņš kulusā, maigā balsī pateica"Normel, mani sauc Normels!" Pēc šiem vārdiem viņš iegāja liftā un mani aizveda atpakaļ uz piekto stāvu, atpakaļ uz to izstabu kur es atmodods sākumā. Mēs apsēdāmie uz vieniem no lielākajiem akmeņiem un es viņam pajautaju atkal"Kāpēc viņi mani nolaupija, kam es viņiem esmu vajadzīga?" Viņš atbildēja ka pats neko īsti nezinot. Mēs negajam rom no izstabs, bet ilgi runājām. Es izstāstiju kāpēc es gulēju zem skatuves un viņš izstāstija kā viņš šeit nokļuva. Izrādās viņu arī nolaupija. Mēs sadraudzējāmies un kļuvām par labiem draugiem. Pēc sarunas mes nolēmām tikt prom no šejienes. Ieejot liftā man kļuva auksti bet es uz to nepievērsu uzmanību un turpināju braukt jeja. Bija tada sajuta ka lifts tulit kritis leja. Tā arī notika. Kad bijām gandrīz pie zemes man pa galvu kads iesita ar tupu priekšmetu un es nokritu zeme un neko vairs netacerējos. Pamodos arā pie degošas ēkas kurā es biju iezslēgta.
