°Tas sāp°

Mana dzīve

Man ir tikai 14, bet esmu pieredzējusi tik daudz. Man sāp... Tāpēc man sāp katru dienu. Vai kāds var man palīdzēt? Es tā vairs nevaru! Man nav spēka... Man vairs nav spēkā.
Mani sauc Anne. Man ir 14 gadi un es ceru tikt prom. Es ceru tik prom no šīm šausmām ko sauc par bērnu namu.
Mana bērnība bija skaista. Mani vecāki bija labākie kādi man jebkad ir bijuši. Viņi vienmēr mani iepriecināja un lika smaidīt. Patiesībā... Es to nemaz nezinu. Man bija tikai 3 gadi kad mēs četri (es, mamma, tētis, vecākais brālis) cietām auto avārijā. Smagā automašīna ietriecās mūsu mašīnā. Kā es to atceros? Es nezinu... Bet vēljorojām liekas, ka tas notika tikai vakar.
Pēc avārijas es gulēju komā un mani mākslīgi elpināja. Tā es nogulēju divus mēnešus un kad pamodos neko vairs neatcerējos. Man bija amnēzija. Es vairs nezināju neko. Ne par savu ģimeni, ne sevi, ne ko... Es no tā ļoti baidījos, jo biju vēl maza. Pēc kāda laika pie manis slimnīcā ieradās kāds vecāks pāris un apgalvoja, ka ir mani vecvecāki, un pēc nedēļas es viņus tiešām atcerējos. Tad mani sāka nomākt jautājums par manu ģimeni... Kur ir mani vecāki? Es katru dienu jautāju vecvecākiem, ārstiem, māsiņām, saules stariem kas katru vakaru saules rieta laikā iemirdzēja manā logā, es jautāju pat mušām kas pa retam ielaidās pa nedaudz pavērtā loga spraugu. Es jautāju! Neviens neatbildēja. Vienmēr kad uzdevu šo jautājumu Kur ir mana mamma? vai Kur ir mans tētis? Viņi novērsās... Vecvecāki saskatījās, pagriezās pret mani, pasmaidīja un teica Mēs tev esam un mēs tevi mīlam. Ārsti un māsiņas... Pat tās māsiņas kas vienmēr šķita jaukas un mēdza mani uzmundrināt šajā brīdī... Viņi pagriezās un sāka kaut ko pierakstīt vai murmināt par to ko uzrāda sistēmas pie kurām biju pieslēgta. Pat muša tajā brīdī no manas segas, spilvena, rokas, vai galdiņa blakus gultai aizlaidās uz citu palātas galu. Piemēram pie dīvāniņa kas atradās pretī manai gultai vai atkal izlidoja ārā pa loga spraugu. Saules stari bija vienīgie kas no manis nenovērsās. Tie spoži mirdzēja manās mazajās gaiši zaļajās actiņās un tā tie tur uzkavējās līdz es iemigu. Neviens man par vecākiem neko neteica.
Kad man bija četri gadi es jau labu laiciņu dzīvoju vecvecāku dzīvoklī kādā lielā, skaļā un tumšā pilsētā. Brīvdienās tāpat kā vasarā braucām uz vasarnīcu, lai tur sakoptu pagalmu un pabaudītu skaisto laiku. Man tu ļoti patika. Īpaši mežs... Taču kādu dienu kad man jau tuvojās piektā dzimšanas diena mana vecmāmiņa teica, lai tuvākajā laikā uz mežu nēeju. Tas bija tikai 5 minūšu attālumā no mazās jaukās mājiņas un man tur ļoti patika. Īpaši gulšņāt sūnas un notiesāt kādu meža zemeni un pa retam arī melleni. Protams es vecmāmiņu tajā dienā nepaklausīju un devos uz mežu... bija skaista, saulaina un karsta diena. Vienīgā vieta kur paslēpties no saules un būt ārā bija mežs. Es devos uz savu ierasto vietu pie līkā bērza. Tur es nedaudz pagulšņāju un tad izdzirdēju kādu dīvainu skaņu. Tā bija ļoti skaļa un neraksturīga mierīgajam un klusajam mežam. Es piecēlos kājās un aizskrēju aiz kāda netāla krūma. Tomēr gribējās redzēt kas tur ir... Es redzēju kādu pavecu kungu un viņš izskatījās ļoti nopietns. Tad viņš pagriezās pret mani un es aši paslēpos aiz krūma. Nākamajā brīdī es atkal dzirdēju šo briesmīgi skaļo skaņu un vēl tikai pēc maza brītiņa jutu ka mana roka sāp. Es redzēju asinis un jau nākamajā brīdī pakritu uz mīkstajām sūnām. Krūms nedaudz nočabēja un vecais vīrs atkal uz mani notēmēja ar savu ieroci. Taču šoreiz man netrāpīja. Trāpīja manam vetēvam kurš bija mani apķēris. Kad mednieks saprata ka kaut kas nav labi viņš metās apskatīt kas ir noticis. Viņš mūs ieraudzījis zvanīja kādam paziņam kurš varētu mums palīdzēt un potams manai vecmāmiņai. Tālāk es vairs neko neatceros. Pamodos atkal slimnīcā un sapratu ka kaut kas atkal nav tik labi kā gribētos. Pie manis bija ārsts. Bet nemanīja nedz vecmāmiņu, nedz vectēvu. Kur viņi ir? Kur ir mani vecāki? Es prasīju ārstam, jo atmiņā bija uzplaiksīnušas ainas no auto avārijas. Es redzēju savu mammu smaidām un tēti dziedam līdz kādai dziesmai kas skanēja pa radio. Brālis skatījās pa logu un bija aizdomājies par kaut ko, viņš smaidīja un tāpēc nopratu ka tas ir kas skaists. Ārsts man atbildēja, ka par maniem vecākiem neko nezini, bet mani vecvecāki ir blakus palātā un ka vetēvam ir ļoti slikti. Es sāku raudāt, jo nesapratu kāpēc manu vecāku nav te. Tad ārsts palūdz atnākt manu vecmāmiņu. Viņa klusa un noskumusi ienāca palātā izstāstīja visu kas notika, kā arī to kas bija noticis ar maniem vecākiem. Es ar daudzām drūmām pārdomām galvā aizmigu. Nākamajā rītā kad pamodos vecmāmiņa sēdēja pie manas gultas ļoti noskumusi, viņa raudāja... Kad vaicāju kas noticis viņa izstāstīja, ka vectēvam bija operācija un viņš to nav pārcietis. Arī es tad sāku raudāt, jo nebiju paguvusi viņam pateikties, ka glāba mani.
Pēc gada es ar vecmāmiņu dzīvojām drūmajā pilsētā un jau ļoti ilgu laiku nebjām bijušas vasarnīcā. Vecmāmiņa teica, ka tur vairs nekad neatgriezīsies. Tā pagāja 3 manas dzīves gadi... Šajā pilsētā kur vis bija pelēks, drūms un ļoti skaļš...