°Tas sāp°

Draugi???

Ir pirmdienas rīts. Pamodos kā vienmēr... Iegāju dušā, nomazgajos, iztīriju zobus, saģērbos, aši saliku somu un devos uz brokastīm. Atkal uz galda stāvēja "gardā" auzu putra. Tā jau putrai nav ne vainas, bet tik bieži ēst vienu un to pašu? Paēdu un devos ārā. Busiņš vēl nebija piebraucis un tāpēc aizgāju līdz šūpolēm starp diviem bērziem. Tur gandrīz nekad neviens negāja, parasti tur biju tikai es. Biju aizdomājusies...
Kā būtu? Kā būtu ja man būtu draugi? Labi draugi ar kuriem var iet uz kino, veikaliem vai vienkārši pastaigās? Iespējams ir pat labāk ka esmu viena? Es nevienam netraucēju... Neviens netraucē mani. Reizēm varbūt kļūst vientuļi, bet man vēl joprojām ir mūzika...
No šīm pārdomām mani izrāva audzinātāja no mazo bērnu grupas. Laikam šodien viņa mūs pavadīs... Devos uz busiņu un arī tur nekas nebija mainījies... Visi bija sasēdušies un bija palikušas divas brīvas vietas man un audzinātājai. Man nebija nekādu iebildumu sēdēt ar viņu, jo vienmēr ausīs bija austiņas un man tāpat neviens neuzbāzās.
Piebraucām pie kādas skolas un no busiņa izkāpa divas meitenes. Viņas bija labākās draudzenes un gandrīz kā māsas. Visi viņām māja un novēlēja veiksmīgu dienu. Piebraucām pie nākamās skolas tur no busiņa izkāpa kāds zēns un meitene. Cik sapratu viņi bija kopā... Kad piebraucām pie skolas kurā mācos es visi sēdēja mierīgi un skatījās pa logu vai čaloja savā starpā. Es izkapu no busiņa viena un vēl joprojām ar austiņām ausīs. Lēnā un nesteidzīgā solī devos uz skolas pusi. Man garām pagāja pāris skolēni un ieskrēja skolā. Tad es sajutu ka kāds aiztiek manus matus, bet pirmajā brīdī nelikos ne zinis, jo domāju ka kāds būs nejauši aizķēris. Tad man garām pagāja kāds zēns un meitene. Puisis viņai atvēra durvis un viņa jautrā solī iegāja iekšā. Es biju jau pie durvīm un viņš tās vēl joprojām turēja. Es iegaju skolā un pirmstam klusi noteicu: paldies! Kad biju skolā uzreiz sajutu cik atšķirībā no āra tur iekšā bija silts. Gāju uz gardarobi jau lēnām taisot vaļā jakas rāvējslēdzēju. Gardarobē atkal sajutu, ka kāds aiztiek manus matus. Pagriezos un tur stāvēja tas pats zēns. Viņš pasmaidīja... Un tikai tad es pamanīju meiteni ar kuru kopā viņš bija nācis uz skolu. Viņas rokā vēl joprojām bija mana matušķipsna.
Zēns: Atvaino, manai māsai ļoti patīk tavi mati.
Es: Heh... Viss kārtībā...
Meitene aši atlaida matus un pasmaidīja.
Es novilku virsdrēbes, pārvilku apavus un gāju uz klasi. 1. stunda šodien bioloģija. Es iegāju kabinetā, pateicu labrīt un pasēdos savā vietā pie loga, gandrīz pašā rindas galā. Aiz manis neviens cits vairs nesēdēja. Līdz stundas sākumas bija vēl 10 minūtes un es lēnām sakārtoju mācības uz galda. Tieši pirms stundas sākuma klasē ienāca bariņš skolēnu. Viņi sasēdās savās vietās un sākās stunda. Bija pagājušas jau 20 minūtes no stundas kad kāds pieklauvēja pie durvīm. Pa tām ienāca skolas direktore ar meiteni kurai patika mani mati. Meitene pasmaidīja ieraugot mani un es uzsmaidīju viņai pretī. Direktore iepazīstināja mūs ar meiteni. Viņu sauc Alīsija un viņa ir jauniņā mūsu skolā. Skolotājs lūdz Alīsiju apsēsties un viņa apsēdās solā aiz manis. Stunda drīz beidzās un mēs gājām un nākamo stundu - angļu valoda.
Stundas gāja un starpbrīži ar. Bija beigusies 4. stunda un mēs gājām uz ēdnīcu. Apsēdos pie kāda galdiņa pašā galā un izvilku no somas ābolu. Biju nokodusi kārtīgu kumosu un ieraudzīju, ka uz manu pusi nāk Alīsija. Viņa apsēdās man pretī un pasmaidīja.
Alīsija: Kā tevi sauc?
Es: Anne. Un tu esi Alīsija vai ne?
A: Jā, mani sauc Alīsija. Un man ļoti patīk tavi mati.
Es: ha ha... Tas ir jauki no tevis.
Pēc brītiņa pie mums pienāca Alīsijas brālis. Viņš apsēdās blakus māsai un iedeva viņai pusdienu kārbiņu.
A: Paldies! Iepazīties, tā ir mana jaunā draudzene Anne!
Es: *nedaudz nosarkusi* Sveiks!
Viņš pasmaidīja un teica: Sveika, mani sauc Markus.
Mēs katrs kaut ko apēdām un izgājām no ēdnīcas. Man un Alīsijai nākamā stunda bija matemātika.
A: Kas tev ir nākamā stunda?
M: Matemātika.
A: Mums arī. Vai mums stunda būs kopā?
E: Nē, ļoti šaubos. Mums ir 42.kab. Markusam gan jau 55.kab.
M: Jā, man ir 55.kab. Vai paradīsi kur tas ir? Mani klases biedri tagad izklīduši un nav vairs kam sekot.
E: Protams!
Mēs kāpām līdz 3. stāvam un es parādīju Markusam matemātikas kab.
M: Paldies, tiksimies vēlāk...
A: Protams!