Pazuduši mežā

Prologs

             - Alison! - es saucu pilnā balsī pēc māsas.
             Es turpināju skriet pa mežu un saukt pēc Alisones kopā ar Keilebu, Emmu un Lūku. Varbūt tā bija kļūda aizmukt no mājām un neko nepateikt mammai, bet varbūt, ka tomēr tā bija labāk, ja viņa nezin, kur es pašlaik patiešām atrodos.
             - Šis mežs mani mazliet biedē. - Emma aizelsusies sacīja, - Ceru, ka mēs ilgi te nepaliksim.
             - Mēs paliksim tik ilgi, cik vajadzēs. Mums vajag atrast Alisoni, - Lūks palūkojās uz mani un aizskrēja tālāk.
             Manas kājas pēc ilgās skriešanas bija pārgurušas un ļoti sāpēja. Es varu derēt, ka rīt es pat nevarēšu nostāvēt kājās. Es palūkojos uz Emmu un lūdzoši viņai sacīju:
             - Vajag apstāties. Lūdzu, kaut vai uz brīdi.
            Emma uz mani noraudzījās un skaļi izkliedza:
            -Keileb! Lūk! Nāciet atpakaļ!
Abi vienā solī atskrēja atpakaļ. Uz Keileba pieres varēja saskatīt mazas sviedru lāsītes, bet Lūks izskatījās tā, it kā viņam tikko bija mazs krosa skrējiens. Acīmredzams, ka viņš ir perfektā sportiskajā formā.
            - Kas noticis? Kaut ko atradāt? - Lūks raizējās.
            - Nē, - Emma atbildēja, - Lidija palūdza atpūtu. Mēs jau sen skrienam pa mežu.
            - O jā, atpūta būtu perfekta ideja. Tumsa jau lēnām iestājas un mums vajag izveidot pagaidu mājvietu, - Keilebs atbalstīja ideju un apsēdās blakus kādam bērzam.
Es vēlējos būt tālāk no pārējiem un palikt viena. Kad atradu piemērotu vietu, es nokritu ceļos un izplūdu asarās. Es klusām šņukstēju un domāju, ja nu ir par vēlu? Ja nu viss ir par vēlu, mēs veltīgi skrienam un meklējam Alisoni, kaut gan patiesībā viņas vairs nav? Ja nu tā ir patiesība?