Pazuduši mežā

1.nodaļa

-Nē!!!- es iekliedzos cik vien skaļi es spēju.

Es attopos savā istabā, kuru ieskauj pilnīga tumsa. Es saprotu, ka tas bija tikai sapnis. Viens vienīgs sapnis, kurš likās kā realitāte. Es dzirdu kā uz istabas pusi tuvojas steidzīgi soļi. Pa durvīm ienāk mamma, kura izskatās pagalam noraizējusies.

-Lidija? Viss kārtībā?- viņa uztraukusies jautā.

-Jā, viss labi, mamm, - es pati jūtu, kā mana balss notrīs beigās. Tad es saprotu, ka es elpoju pavisam ātri un es cenšos sevi nomierināt.

-Es dzirdēju, ka tu kliedzi. Kaut kas notika?

Es lēnām izkāpju no gultas un dodos ārā no istabas, lai varētu padzerties ūdeni.

-Tas bija tikai slikts sapnis. Man vajag iedzert ūdeni.

-Paldies Dievam tev viss ir kārtībā, es biju pamatīgi uztraukusies, - mamma sacīja un tad cieši mani apskāva.

Es mazliet pasmaidīju un tad devos uz virtuves pusi, aicinot mammu doties atpakaļ uz gultu.

----------------------------------------------------------

-Labrīt, Lidija!

-Labrīt, visiem! - es atsveicināju un gaisā sajutu pankūku smaržu, - mmm, te smaržo tik gardi!

-Es šodien nolēmu pagatavot pankūkas, tādas, kādas tev vienmēr ir garšojušas, - mamma pagriežas pret mani un pasmaida.

Es apsēžos pie galda un mamma tūlīt jau ceļ galdā pankūkas.

-Tu zini mani tik labi! Tieši tas, kas man ir vajadzīgs! - es pasmaidu pretī mammai.

-Es gribēju tevi mazliet uzmundrināt pēc pagājušās nakts. Kā vispār jūties?

-Diez gan labi! Labāk nevarētu būt! - es optimistiski atbildu mammai, bet tad es sadzirdu, kā kāds notaurē pie mājas.

-Man nu ir jāskrien! Atā, mammu!- es paķeru ātri mantas, somu un skrienu laukā no mājas.

-Bet kā tad ar brokastīm?

-Piedod, man Keilebs atbrauca pakaļ. Atstāj pusdienām! - es steigā izkliedzu vārdus un izskrienu ārā no mājas.

Skrienot uz Keileba mašīnu, es uzvelku savu melno ādas jaku, un tad, kad esmu jau pie mašīnas, es gandrīz nokrītu.

-Woah, uzmanīgi, pelnrušķīt!- Keilebs mani saķer un pasmejas par mani.

-Es neesmu nekāda pelnrušķīte,- es to smejos pasaku un gar ausi aizlieku savu zeltaini brūno matu šķipsnu.

-Pēdējā laikā gan tā liekas. Pēkšņi uzrodas visādi darbi, kas jādara mājās un tu ar mums nemaz neej laukā, - Keilebs paskaidro un atver man mašīnas durvis, samāksloti paklanoties, -lūdzu, Madam.

-Tu es viens liels idiots, Ārdžent, - es sāku smieties pavisam skaļi, iesitu Keilebam un pagriezos uz mašīnas pusi.

-Neaiztiec manu uzvārdu, citādi es aiztikšu tavu, Teita.

-Tu jau vispār tikko to aiztici, -es uz viņu paskatījos ar nicinošu skatienu, bet tad pagriezos atpakaļ pret viņu, -mēs uz skolu šodien nemaz neplānojam doties?

-Nu varam arī kaut kur aizlaist prom, ja vēlies.

Es Keilebam uzmetu dusmīgu skatienu un viņa domas uzreiz mainījās.

-Woah, ok, ok, es tikai pajokoju, - viņš mazliet iesmejas.

Mēs abi iekāpjam mašīnā un sākam mērot piecpadsmit minūšu garo ceļu uz skolu. Es vienmēr izbaudu šos rīta braucienus. Tad daba izskatās visskaistāk. Rīta gaisma visu iekrāso tik perfekti zilos un dzeltenos toņos. Tālumā var redzēt arī kalnus. Mūsu skola atrodas tuvu pie tiem.

Kad piebraucam pie skolas, es jau gatavojos izkāpt no mašīnas, kad Keilebs mani aptur no tā darīšanas.

-Pagaidi, es atvēršu tev durvis.

Viņš ātri izlec laukā no savas mašīnas, paķer somu un dodas atvērt man durvis.

-Lūdzu, pelnrušķīt! Šī ir mūsu skola, kurā jūs pavadīsiet vēl astoņus mēnešus mokās, protams, ne tik lielās, kā uzkopjot māju,- viņš beidz savu samāksloto runu un pasniedz man roku.

Es viņam dodu roku un izkāpju laukā no mašīnas, smejoties un lūkojoties uz viņu.

-Tu tiešām esi mērglis, Ārdžent, -es nosaku un dodos skolas virzienā.

Es redzu, ka Keilebs man neseko, tādēļ es pagriežos un nolemju turpināt viņa spēlīti.

-Vai Jūs mani nepavadīsiet līdz skolai? Es citādi varu apmaldīties, mister sulaini.

Keilebs sāk smieties pilnā balsī un pienāk pie manis, saķerot manu roku.

-Protams, es nepieļaušu, ka jūs šeit pazūdat, -Keilebs paziņo un mēs abi sākam smieties.