tumsas skola

6.daļa

Es sajutu, ka kādas spēcīgas rokas mani pagrūž. Es neredzēju kurš tas bija, bet es kritu. No balkona līdz zemei bija kādi trīs stāvi. Man galvā nebija pilnīgi nekas, es tikai kliedzu līdz atsitos pret kautko cietu....
Es neko neredzēju, bet pēc kāda laika dzirdēju soļus un tad balsis.

Kad es atkal kautko jutu, man drausmīgi sāpēja. Es pat nezinu kas. Tikai zinu, ka sāpēja. Es atvēru acis un sapratu ka atrodos kādā telpā. Es neredzēju, kā izskatās apkārt, jo bija sienas, bet kad pavēros vairāk uz sāniem, es ieraudzīju visus tos aparātus un sapratu, ka esmu slimnīcā.
Pie manis ienāca Mis Melisa.
Ms:sveika saulīt. Kā jūties?
Es:šausmīgi kundze. Vai es esmu slimnīcā?
Ms:jā. Šī ir skolas slimnīca. Tas ir brīnums, ka tu vispār izdzīvoji. Trīs stāvi tomēr ir daudz...bet man tev ir jautājums.
Es:kāds?
Ms:kurš tevi nogrūda?
Es:kā jūs zinat ka....
Ms:tu pati vakar to teici. Kad tevi atrada, tu nemitīgi atkārtoji ,,mani nogrūda" līdz tu atslēdzies.
Es sāku raudāt.
Es:piedodiet Mis Melisa. Es jutu, ka mani kāds pagrūž, bet nezinu, kurš tas bija. Es neredzēju..
Ms:nu labi. Atpūties. Pēc pāris dienām tevi izrakstīs. Tagad veseļojies..
Kundze jau gāja ārā pa durvīm līdz es viņu apturēju.
Es:Mis Melisa?
Ms:jā zvirbulīt?
Es:kurš mani atrada tur guļot?
Ms:ahh...tas.....tas bija Emilio Martinezs ja nemaldos.
Es:paldies!
Es pasmaidīju un Melisa aizgāja.

Tā es tur gulēju divas dienas, kamēr mani salaida pilnu ar zālēm. Tad mani izrakstīja. Un palīdzēja tikt līdz istabiņai.
Es iegāju dušā, pārģērbos un gāju uz Martinezu istabiņu lai pateiktos Emilio un noskaidrotu ko vairāk.
Viņu istabiņa bija tikai piecas tālāk. Es pieklauvēju pie durvīm un tās atvēra viens no dvīņiem. Abi bija ģērbušies tikai basketbola šortos. Es mazliet papētīju viņu, kamēr otrs blenza sēžot gultā.
Es:čau, tu esi...
Iv:Ivans. Es esmu Ivans..
Viņš pasmējās.
Es:skaidrs. Tev ir īsāki mati. Man tas būs jāatcerās.
Es iesmejoties izbraucu roku cauri viņa matiem un viņa vaigi palika sārti.
Es:bet diemžēl es nācu pie tava brāļa...

Emilio uzreiz pienāca pie durvīm.
Em:priecājos, ka esi atguvusies..
Es:jā man ir labāk. Es gribēju tev pateikties. Emilio, paldies, ka tu pasauci Melisu un ārstu. Es patiešām tur varēju nomirt. Kāds gribēja lai es tur nomirstu, bet tu viņu kinda apturēji. Paldies Emilio..

Es viņu stipri samīļoju.

Es:vai vēl kāds to zin izņmot jūs abus un to kretīnu, kurš mani pagrūda?
Iv:Keisij, visa skola par to runaa.
Es:nopietni?
Em:jaa...

Es nobraucu roku pr seju un nopūtos.

Es:velns...bļaviens!

Es ar kulaku uzsitu pa durvīm.

Es:piedodiet. Saimons taču par to nezin vai ne?

Dvīņi abi saskatījās, brītiņu paklusēja.

Em:Melisa noteikti piezvanīja viņam.
Un vēl kas. Tu zini, kurš tevi pagrūda?
Es:nē......Tu viņu redzēji??
Em:nē, bet es redzēju. Ka viņam uz rokas bija apdegums. Lūk šeit.
Viņš parādīja uz savas rokas.
Es:paldies. Es nu iešu. Drīz būs vakariņas.
Iv:varbūt iesim kopā?
Es:nu ganjau pirmais, kurš vēlēsies ar mani iet būs Džese, bet jā. Mēs varam iet. Satiekamies, pie jūsu istabiņas pēc 15 min?
Em:mhm
Iv:sarunāts.

Es izgāju no viņu istabiņas un aizgāju uz saviem apartamentiem. 
Iepriekš es pat nepamanīju, bet tagad ieraudzīju, ka pie durvīm, uz grīdas mētājas kādas sešas aploksnes. Jā sešas.

Atverot visas pēc kārtas es...