Pašā gaiteņa galā bija tukša istaba. Es ieskrēju tajā, apsēdos stūrī un sāku raudāt. Es nesaprotu, kas notika. Un es nebiju pieradusi, ka man tik daudzi pievērš uzmanību. Es tikai gribēju uz mājām, jo jau pirmā diena šajā tumsas skolā bija izgāzusies.
Kad beidzot biju beigusi raudāt es vienkārši sēdēju stūrī un skatījos tumsā.
Brīdi apdomājusies es izgāju no telpas un lēnām devos uz savu istabu.
Tur es sakārtoju visas drēbes skapī un mantas pa plauktiem. Iegāju dušā un gāju gulēt.
Kad pamodos, pulkstens bija 6:05
Tas nozīmē, ka man ir 50 minūtes lai sataisītos un 5 lai aizietu līdz ēdnīcai.
Es lēnām saģērbos, uzkrāsojos, izdarīju visu pārējo, kas jādara no rīta, un sakārtoju somu. Pulksten 6:45 es lēnām sāku iet uz ēdnīcu. Pa ceĺam redzēju kādu meiteni, kurai no somas bija izbirušas visas mantas. Es uzreiz piegāju viņai klāt.
Es:sveika, tev palīdzēt? Kas noticis?
Me:tas būtu ļoti jauki.
Es pietupos un sāku krāmēt viņas grāmatas vienā kaudzē. Tikai, kad mēs abas piecēlāmies, viņa atbildēja uz otru jautājumu.
Me:mani pagrūda. Paldies, ka palīdzēji. Mani sauc Medisona.
Es:Es esmu Keisija. Kurš tevi pagrūda, ja drīkst zināt?
Me:Čārlijs. Nez vai tu zini viņu.
Es:Jā, viņš ir tikai tas populārākais čalis skolā?
Me:jā, tieši tas....
Viņa bēdīgi noteica.
Es:man ar viņu ir pirmā stunda. Es parunāšos ar viņu. Ejam uz brokastīm?
Me:labi!
Medisone pasmaidīja un mēs aizgājām ēst brokastis.
Pēctam viņa man parādīja, kur ir Angļu valodas kabinets un aizgāja prom. Es iegāju klasē un apsēdos vienā vietā, klases aizmugurē. Kad klasē ienāca Čārlijs, viņš uzreiz apsēdās man blakus.
Čā:tā ir mana vieta, bet es tev atļaušu sēdēt.
Es:paldies. Tu esi tik laipns!
Es sarkastiski atbildēju.
Čārlijs momentāli palika nopietns un apklusa koncentrējoties uz mācību vielu. Es pasmaidīju un atvēru savu grāmatu.
Pēc stundas ejot no klases Čārlijs parāva mani aiz rokas. Es uzreiz pagriezos un centos izraut roku no viņa tvēriena.
Es:ko pie velna tu gribi?
Čā:kas vakar ar tevi notika? Kā tev tas izdevās?
Es:kas tieši?
Es izlikos, ka nesaprotu par ko iet runa.
Čā:kā tu uzbūri to ūdeni?
Es:neuzbūru!
Čā:tu tajā brīdī skatījies uz viņu ar draudīgu skatienu...nau šaubu, ka ta biji tu.
Es:ta nebiju es.
Es paliku dusmīga un pēkšņi Čārlijs atlaida manu roku mazliet iekliegdamies. Es nesapratu, kas notika, bet izskatījās, ka viņam sāpēja. Es aizskrēju prom. Pēkšņi es uzskrēju kādam virsū un nokritu zemē stipri sasitot celi. Nemanot man sāka tecēt asaras.
Kad pavēros augšup, tur stāvēja kāds puisis.
P:vai tev viss kārtība?
Viņš sniedza roku.
P:piedod.
Es:ja....šķiet ka nav gan labi.
Es ar asarām acīs piecēlos.
Es:es sasitu celi. Nevaru to salocīt.
Puisis palīdzēja nokļūt līdz soliņam. Daudzi uzreiz pieskrēja klāt un gribēja man palīdzēt.
P: tā ir lauzta.
Viņš uzlika plaukstu uz ceļa un sāpes pazuda.
P:nu tā. Tagad viss labi. Tu esi jauniņā?
Es:jā. Keisija Tērnere.
P:Džeks Gilinskis. Es patiešām negribēju tev izbojāt pirmo skolas dienu. Lūdzu piedod.
Es:nekas. Paldies..
Es pasmaidīju un lēnām aizgāju uz tualeti lai sakoptos. Nākamās divas bija ķīmijas kopā ar Dolaniem un tad pusdienas. Man īsti nebija kur sēdēt. Es meklēju kādu brīvu galdiņu, līdz izdzirdēju ka kāds sauc manu vardu. Es paskatījos, un tur bija Medisone ar Džeku Gilinski un vēl trīs skolēniem.
Me:Keisij, nāc te. Sēdi pie mums!
Viņa sauca.
Es apsēdos pretī Medisonai un noliku paplāti uz galda. Blakus viņai sēdēja Džeks. Viņam blakus kautkāds puisis un otrā pusē puisis un meitene.
Me:tas ir mans draugs Džeks. Tā ir Karlija Stīla, Rikijs Garsija un Veslijs Takers.
Es:Mani sauc Keisija Tērnere.
Es pasmaidīju un sāku ēst ābolu.
Dž:kā jūtas Kāja Keisij?
Džeks jautāja.
Es:ir labi. Nespēju noticēt, ka nav jāstaigā ar ģipsi.
Me:jūs esat pazīstami??
Es,Dž:Jā, es viņam/ai uzskrēju virsū!
Mēs ar Džeku vienlaicīgi teicām.
Es:es nokritu un izrādās salauzu kāju, bet Džeks to izārstēja......
Medisone skatījās mazliet savādi, bet tad pasmaidīja un turpināja ēst savus makaronus.
Ka:no kurienes tu esi?
Es:no Ņujorkas. Un tu?
Ka:no Kanādas.
Es:cik jauki. Es pasmaidīju, bet tad ieraudzīju, ka visi palika nopietni un skatās man aiz muguras. Arī es pagriezos un tur Bija Čārlijs, kurš nāca uz manu pusi.
Es:nemaz nedomā nākt pie....
Čā:mums jārunā!
Es:nē, nav. Ej prom!
Es nokratīju viņa roku no mana pleca.
Čā:es teicu, ka man ar tevi jārunā!
Viņš neatlaidīgi un draudīgi teica. Kad es atkal teicu, ka mums nav par ko runāt. Viņš trešo reizi jau kliedza, un es neizturēju.
Es piecēlos kājās un pagriezos pret viņu. Nu es stāvēju tikai 30cm attālumā no Čārlija.
Es:Es teicu, ka mums nav par ko runāt!.....nē, vispār ir gan. Palūgšu tev neaiztikt vairs Medisonu. Zinu, ka mācos šeit pirmo dienu bet domāju, ka tavai apcelšanai nav nopietns iemesls. Un kas attiecas uz mani, man nav spējas to lietu ar ūdeni es nedarīju.
Es bļāvu uz Čārliju. Visi skatījās ar izbrīnu.
Čā:tu man šorīt apdedzināji roku.
Es:tikai nevajag. Pa kuru laiku?
Čā:tad, kad mēs klasē runājām.
Es:es tev neko neizdarīju. Vācies prom! Es tevi negribu vairs redzēt!
Es vēl pēdējo reizi uzkliedzu un apsēdos. Uzgūlos uz galda un nopūtos.
Ri:viss kārtībā?
Rikijs prasīja uzliekot plaukstu uz manas muguras.
Es:jā....
Es klusi nočukstēju, paēdu un tad devos uz pēdējām divām vēsturēm.
Vakarā, kad bija jau tumš, es atradu kādu klusu vietiņu. Cauri bēniņiem izgāju uz kādu balkonu, kurš atradās pie paša jumta. Es apsēdos uz malas, bet jau pēc neilga laika es sajutu, ka.......
