Princese sev

Chapter 2

Dzēlīgā modinātāja skaņa sitās manās ausīs. Atliecu savus gaiši brūnos matus uz aizmiguri un noslēdzu modinātāju. Pulkstenis ir seši no rīta, pēc stundas man būs jāgatavo brokastis. Apsēdos uz gultas malas un dažas minūtes skatījos sienā. Ierāvos domās par grāmatu. Pašlaik es lasu grāmatu Mūsu zvaigžņu vaina. Grāmatā viss ir tik sīki aprakstīts, varones slimība, domas. Es esmu mēģinājusi uzrakstīt dažādas grāmatas, par romantiku, par karu, par zinātni, pat par vampīriem. Man nesanāk, man nesanāk aprakstīt galvenās varones domas. Tas nemaina faktu, ka es vēlos uzrakstīt pati savu grāmatu, vēlos uzrakstīt tikai vienu. Iekritu atpakaļ realitātē. Piecēlos kājās, ieslidināju kājas istabas čībās ar poniju zīmējumu uz purngala. Atvēru aizskarus, istabā iespīdēja vēsie saules stari. Atvēru arī logu, vēsais gaiss atvēsināja manu seju un plivināja manus garos matus. Uz brīdi aizvēru acis, iztēlojos kā atrodos un jahtas, skatienu pievērsusi bezgalīgajam okeānam. Tieši tagad es vēlejos sajust okeāna ūdeni. Vēlreiz atjēdzos un iegāju vannas istabā. Atgriezu ūdeni un ļāvu tam tecēt pār manu ķermeni, vēsais ūdens saslapināja manus matus, kuri tagad ir nepaklausīgi salipuši kopā. Noslaucījos baltajā dvielī un ieskatījos spogulī. Redzu parastu meiteni ar debeszilām acīm, garām skropstām, bedrītēm, kad smaida, mirdzoši baltiem zobiem, smalku deguntiņu un slapjiem matiem. Redzu meiteni kurai uz sejas ir pusaudžu pūtītes. Meiteni, ar dažiem vasaras raibumiem uz deguna. Uzvilku pelēkos legingus, T-kreklu ar uzrakstu Simple un maigi rozā zeķes. Izgāju no vannas istabas un izķemmēju slapjos matus. Iesēju tajos gumiju un tad aptinu apkārt gumijai, izveidojot vienkāršu copi. Līdz septiņiem ir vēl trīsdesmit piecas minūtes. Apsēdos pie galda un no lielās grāmatu kaudzes izvilku Mūsu zvaigžņu vaina. Iegrimu grāmatā. Iztēlojos katru viņas kustību, elpas vilcienu, kurš viņai ir nozīmīgs. Nemaz nepamanot, kur pazūd laiks jau pienāca septiņi no rīta. Nokāpu uz pirmo stāvu, uzreiz ieejot virtuvē. Atvēru ledusskapja durvis, izvilku 4 olas un uzcepu tās. Piegriezu klāt dažus zaļumus un uzklāju brokastu galdu. Drīz vien Reja noskrēja lejā. "Labrīt,"~ Viņas maigā balss mani sveicināja. "Labrīt, labu apetīti,"~ piesēdu pie galda. Nepaspējot pieskarties dakšai, atnāca arī māte un tēvs. Kā vienmēr ar drūmām sejām. "Neesi pārdomājusi?"~ māte jautāja. "Nē, neesmu,"~ Paņēmu rokās dakšu un nazi lai sagrieztu olu. "Labi, tad sēdi mājās un vergo,"~ tēvs īgni piebilda. Negribot te ilgāk uzturēties, ātri notiesāju brokastis un aši pazudu uz savu istabu. Piegāju pie loga, apsvēru iespēju nomest somu ar drēbēm un lekt no otrā stāva, bet šī doma vien uzdzen drebuļus. Rejai ir tikai 14 gadu. Viņu jau tikko piedzimušu, tērpa dārgu zīmolu drēbēs, kad viņa sakā pieaugt un kolīdz uz sejas parādījās kaut mazākā nepilnība, māte to noslēpa ar tonālā krēma kārtu. Reja pabeidza astoto klasi, astotās klases laikā viņa flirtēja ar četrpadsmit puišiem. Māte viņai ir izskalojusi smadzenes, Reja savā klasē ir tā populārā meitene. Īsie šortiņi, kroptopi un mākslīga seja. Mākslīgas emocijas. Slikti vien metas ieraugot modes žurnālā tās samākslotās meitenes. To samāksloto smaidu nevaru ciest. Viņas varēja kaut pacensties neizskatīties tik ideāli kaitinošas. Interesē, ko viņi darīs tālāk. Es labāk mirstu, nekā palieku par to, kas neesmu. Kāda jēga no dzīves kurā galvenā loma nav tev pašam? Kāda jēga no dzīves, kurā tu neesi tu pats? Nekāda. Pat, ja viņa draudēs mani izbarot haizivīm- es nepadošos. Iekritu mīkstajā gultā un atslābinājos.
×××
Hei, būtu ļoti pateicīga, ja tu uzrakstītu ko tu domā par šo. 💕
~ Made