Princese sev

Chapter 3

Dārzu es ravēju tikai vakaros, tam apkārt ir daudz garu koku. Koku biezās lapas aizsedz sauli. Es tikai vēlos tik ārā no šīs sētas, es vēlos redzēt jūru. Varbūt tas liksies smieklīgi, bet es sava mūža laikā neesmu redzējusi jūru. Esmu redzējusi bildes, tā ir skaista. Iztēlojos to smaržu, to skaņu. Lūkojos ārā pa logu, kaimiņu mājā šodien ievācās jauna ģimene. Pretī manam logam ir kāda puiša istaba. Esmu viņu redzējusi caur logu. Piķa melni mati ar nedaudz gaišākām šķipsnām. Novērsos no loga lai ietu uzkopt dārzu. Beidzot sajutu svaigo gaisu. Pieķēros dzīvžogam. Aplīdzināju zarus, kuri ir pastiepušies pārāk gari. Drīz vien dzīvžogs izskatījās nevainojami. Paņēmu savus garos matus uz viena sāna un pacēlu galvu uz augšu. Saskatīju sīkus saules stariņus, viņi nepaklausīgi iespīd dārzā. "Jūs uz to lūkojaties tā, itkā nekad nebūtu to redzējusi,"~ pusis pārstiepies pāri žogam pieminēja. Pagriezos pret puisi. Dzīvē viņš ir vēl izskatīgāks. Izteiktie vaigu kauli, pilnīgās lūpas, zaļās acis, kuras gandrīz vai ir zilas. Apjukusi iebēgu mājā. Ja māte uzzinātu, ka iesaistos sarunās, viņa vairs man pat uz dārzu neatļaus iet. Iesēdos gultā un saķēru galvu. Asaras spiedās caur acīm. Es gribu tik prom. Tik prom no šī cietuma. Es jūtos kā putns būrītī. Es gribu būt brīva, gribu dzīvot sev nevis kādam citam. Apgūlos uz mīkstā spilvena. Kad man bija septiņi ar pusi gadi, es paņēmu trepes no noliktavas un pielīmēju zvaigžņu uzlīmes un vienu mēnesi. Zvaigznes no zeltainas krāsas ir palikušas pelēkas, putekļi šo gadu laikā tās ir sabojājusi, baltajos grieztos šīs uzlīmes liek man iedomāties par to, ka kādreiz es varēju tās vērot apguļoties zālē. Izņēmu no plauktiņa grāmatu. Iejutos Heizelas Greisas veidolā, izjutu Augustu. Iedomājos Heizelu Greisu lūkojamies Augustam acīs, iedomājos kā Augusta kājas vietā ir kaut kādi dzelži. Lai gan viņu abu dzīve pieder vēzim, viņi vismaz ir laimīgi būdami kopā. Kas atliek man? Cerēt, ka reiz princis uz baltā zirga mani izglābs. Bērnībā iedomājos kā pie manis piejās simpātisks puisis un mani bildinās ar briljanta gredzenu. Iztēlojos balto, princešu kāzu kleitu, kāzu pušķi no baltām rozēm un visu cilvēku priecīgās sejas. Iedomājos skūpstu pie altāra. Noliku domas pie malas. Tie tomēr ir tikai mazu meitenīšu muļķīgie sapņi. Izrāpos no gultas un jau atkal piegāju pie loga, kaimiņu puisis sēž uz palodzes lasot, kādu grāmatu. Vēroju kā viņš pāršķir nākamo lapas pusi, vēroju viņa interesi sejā. Puisis pagrieza galvu uz manu pusi, ievērojot, ka lūkojos uz viņu. Pagāju prom no loga, jutu kā vaigos parādās viegls sārtums.
×××
Atvainojos, ka tik ilgi nebija jaunas daļas.
Ir vērts turpināt?