Tamara Ridžvella. Gandrīz Apsēsta. (Netiek Turpināts :")

Tamara. Kompliments.

"Cienijamā Tamara!" Mani no miega izrāva skolotāja bals.
"Es... um .... es... uzmanīgi lasīju!" Aši mēğināju sevi glābt no soda melojot misteram Larsinam, labākajam skolotājam pasaulē.
"Lūdzu, nemelojiet!" Misters Larsins sacīja." Jūs zināt, ka es ienīstu melus. Kāds ir īstais iemesls Jūsu gulēšanai manā stundā?"
Visa klase uz mums skatījās, daži bija nopietni, daži smīnēja kamēr 25 gadus vecais, simpātiskais skolotājs kaunināja klases lielāko apsmieklu. Es uzmetu dusmīgu skatienu Tordnijai, kura izmantojot mūsu īpašo kustību valodu pateica:"sorry, es nepaspēju tevi pamodināt!"
Es nopūtos.
Šī jau ir 3 reize nedēļā, kad aizmiegu stundā.
"Piedodiet, bet vai es, Jums, to varētu pastāstīt pēc stundas?"
"Labi!" Viņš teica.
"Bet tagad pie darba!" Ejot prom skolotājs teica.
Un man laikam iestājās prāta aptumsums, tad, kad es nedomājot "izšāvu" komplimentu." Jums piestāv šī kaklasaite!"
Visi ar pārstaigumu savos neglītajos ğīmjos (te netiek ieskaitīra Tordnija un vēl divas jauniņās kuras turas savrup) sāka skatīties uz mani. Misters Larsins pagriezas un (viņš pat nebija pārsteigts!) atbildēja uz komplimentu." Paldies, un jums, godājamā Ridžvellas jaunkundze, šodien ir skaists matu sakārtojums!"
Es biju... apmulsusi? Attapusies nopurpināju:" ...paldies..."
Viņš aizgāja pie tāfeles it kā nekas nebūtu noticis un turpināja vadīt stundu kamēr Tordnija uz manīm skatījās ar neko nesaprotošu skatienu.
Es vienkārši to ignorēju un (mēğināju) domāju attaisnojumu gulēšanai stundā.
Pārdomas iztraucēja zvans no stundas.
Es ātri visu sastūkāju somā un devos pie skolotāja, kamēr citi devās ārā no telpas.
"Tātad... kavēšanas iemesls?" Viņš jautāja.
"Es nokavēju tāpēc, ka..." es iesāku un nepabeidzu savu teikumu, jo viss sāka palikt miglains, sāka durt galvā un mans ķermenis "pārvērtās" par želeju.
Pēkšņi viss satumsa.