Tamara Ridžvella. Gandrīz Apsēsta. (Netiek Turpināts :")

Tamara. Slimnīcā?!

Es lēnām atvēru acis, bet uzreiz ātri aizvēru, jo spožā, spilgtā gaisma mani apžilbināja.
Es dzirdēju, kā kāds izsteidzas no telpas.
Pēc brītiņa es saklausīju, kā vairākas personas atsteidzas šurp.
Mazliet pavēru acis un ieraudzīju, ka pie manas gultas stāv viens nepazīstams vīrietis (kurš izskatījās pēc ārsta?) aiz kura snaikstās sieviete (medmāsas tērpā?).
Pagriezu galvu uz durvju pusi un redzēju, ka durvīs stāv Tordnija un aiz viņas...
Es biju pārsteigta, jo es domāju, ka neesmu svarīga misteram Larsinam, (ļoti pievilcīgajam) vēstures skolotājam. Par ko es domāju?! Viņš ir tikai mans vēstures skolotājs! Nekas vairāk!
Es lēnām atvēru acis līdz galam un klusi pajautāju:" Kur es atrodos?"
Tordnija pienāca man klāt un sacīja:" Slimnīcā." Viņa norādīdama uz skolotāju teica." Tu viņa kabinetā noğībi."
"Tikai noğībšanas dēļ esmu slimnīcā?!" Biju sašutusi.
"Tas ir Jūsu labad." Ārsts paziņoja.
"Manis labad būtu labi, ja jūs mani atvienotu no sistēmām un palaistu!"
"Tamara! Nepaliec muļķīga!" Tordnija mani apsauca.
Misters Larsins piegāja pie ārsta un kaut ko iečukstēja viņam ausī. Ārsts noliedzoši pakratīja galvu, un skolotāja seja apmācās.
Nu viņš pasauca dakteri nostāk un vēl kaut ko pateica. Ārsts atkal noliedza. Nu Larsins vienkārši piestājās manas pie manas gultas.
Es sāku uz viņu skatīties, jutos kā transā.
Tad pēkšņi viņš uz manīm paskatījās un es ātri sāku skatīties uz kaut kādu briesmīgu gleznojumu tālumā. Es noteikti biju nosarkusi.
Es pēkšņi sajutos nogurusi no "lielā" apmeklētāju daudzuma. To medmāsiņa laikam pamanīja tāpēc visus izdzina ārā un izgāja pati.
Nu es paliku viena. Mēğināju izdomāt, ko (smukulīts) Larsins čukstēja ārstam līdz miegs mani pieveica.

Es centos (?) Ceru, ka patika! Droši varat rakstīt komentāros ko Jūs par to domājat. Ja neloğiski/nepareizi teikumi, nepareizi/neeksistējoši vārdi, lūdzu, paziņojiet man! Jauku dienu/nakti, dārgo lasītāj!
:^)