Best of me [LV] [Jeon Jungkook]

1

Neviens bērns labprātīgi negribētu atrasties bērnu namā. Arī nelabprāt negribētu.

Ja man būtu bijusi izvēle, es tagad nedzīvotu šeit, taču man izvēles nebija. Vecāki mani pameta, kad biju tikko nākusi pasaulē. Viņi no manis atteicās, jo man tai laikā bija problēmas ar sirdi. Es tā domāju. Tā man teica bērnu namā.

Es jau šeit dzīvoju septiņpadsmit gadus. Es nevaru sagaidīt savus 18. Tad es tikšu prom. Bet līdz maniem astoņpadsmit ir jāgaida vēl astoņi mēneši. Tas ir ļoti ilgs laiks un, ja mani neviens neadoptēs, man nāksies visu laiku pavadīt šeit.

Varbūt dzīve šeit nebūtu tik slikta, ja mums būtu kāda personīgā brīvība, bet te ikvienam ir jāklausa katram vārdam. Te pat nevar tikt pie personīgās telpas. Visi ir saspiesti šaurās guļamistabās. Šeit bērni nav atdalīti no pusaudžiem un dažās istabās ir gan mazie, gan pusaudži.

Man, par laimi, istaba ir jādala ar divām meitenēm. Mūsu gultas vienu no otras atdala mazs nakts skapītis. Pretim mūsu gultām ir galds ar trim krēsliem un gabaliņu nostāk ir drēbju skapis. Zem galda ir miskaste.

*pēc dažām dienām*

Pēc brokastīm man bija jāaiziet uz direktores kabinetu. Viņai esot jaunas ziņas man. Mazliet uztraucoties par to, ko viņa man teiks, es centos aši paēst brokastis un tikt direktores kabinetā.

Pieejot pie direktores kabineta durvīm, es klusi pieklauvēju cerot, ka mani tur kāds dzirdēja.

- Nāc iekšā, Y/N!- direktores balss atskanēja no iekšpuses. Lēnām vēru vaļā kabineta durvis lūkodamās uz to, kāda ir direktores sejas izteiksme. Paldies Dievam, viņa nebija dusmīga. Tas nozīmēja, ka viņai ir labas ziņas.

- Sēdies!- apsēdos norādītajā vietā un uzmanīgi lūkojos uz direktori, gaidīdama, ko viņa teiks.

- Man tev ir labas ziņas. Tevi šodien adoptēs un tu dosies prom.- direktore smaidīdama pavēstīja jauno ziņu. Mirkli sēdēju mēģinot aptvert tikko saņemto ziņu. Mani adoptēs? Kas?

- Tūlīt vajadzētu ierasties tavam nākamajam aizbildnim un es jūs uz mirkli atstāšu vienus, lai jūs varētu iepazīties. Tad tev būs jādodas sakravāt savas mantas.-

Tiklīdz direktore pabeidza sakāmo, kabineta durvis atvērās un pa tām ienāca jauns puisis. Viņam bija sarkani mati un viņš nenoliedzami bija ļoti izskatīgs.

- Šis ir tavs jaunais aizbildnis. Es jūs uz mirkli atstāšu vienus. aprunājaties.- to pateikdama, direktore piecēlās no sava krēsla un izgāja laukā no kabineta.

- Sveika! Tātad tu esi Y/N.- jaunais puisis ierunājās pirmais. Pamāju ar galvu apstiprinoši.

- Pēc adoptēšanas tu vairs nedzīvosi šajā valstī. Mēs dosimies prom. Tev būs iespēja sākt pavisam jaunu dzīvi.- puisis, kura vārdu es joprojām nezināju, turpināja runāt. Jauna dzīve? Tas ir tas, par ko es līdz šim biju sapņojusi. Pasmaidīju puiša virzienā.

- Starp citu mani sauc Jungkooks. Bet tagad tu vari iet sakrāmēt savas mantas. Mums vairs nav daudz laika līdz lidmašīnai.-

Piecēlusies, es devos laukā no kabineta joprojām smaidīdama. Man būs iespēja sākt dzīvi no jauna....

A/P

Šodien man bija tāda patikšana un es uzrakstīju pirmo daļu. Otram stāstam daļa arī iespējams būs tuvākajās dienās. Un vispār priecīgu Kookie dienu. Zinu, ka tā jau gandrīz galā, bet tāpat.

Mēs mīlam tevi, Kookie! ❤❤❤

Līdz nākošajai, Lita! ❤