Viena diena var izmainīt visu

2.

Skolotājs neizskatijās pārāk priecīgs, viņš ar urbošu skatienu lūkojās uz manīm, bet es kā ķertā blendzu uz viņu.

-Man šķiet, jums vajadzētu pievērsties stundai, nevis lidināties kosmosā.- Visa klase sāka smieties, bet es vēl joprojām nespēju aptvert situāciju. Es biju palikusi ķiršu sarkanā krāsā. Viņš bija tik izskatīgs.
-Atv...- Manas lūpas neļāva izrunāt nevienu vārdu. Es izgāzos visas klases priekšā. MUĻĶE!
-Iztiksim bez atvainošanās. Bet kāds ir jūsu vārds?
-Emma Praisa- Es knapi izpīksēju savu vārdu. Man bija tāds kauns. Stulbene, Stulbene! Nevajadzēja klausīties mūziku.
-Labi Emmas jaunkundz. Cerams ka tas neatkārtosies, man nepatīk aizrādīt maz vai pieaugušiem cilvēkiem. Un tas arī attiecas uz pārējiem. Tāpēc, nekādu telefonu,sarunāšanās un vēl kaut kādu glupību.- Skolotājs pateicis aizgāja pie sava galda un apsēdās. Es vēl joprojām nesapratu, kas ar mani notika.

Beidzoties stundai, es ātrā solī devos uz mājām. Man vajag pagulēt. Šodien es biju totāli izgāzusies skolotāja un klasesbiedru priekšā. Bet viņš ir tik HOT!!. Ak šausmas , ko es domāju. Esmu galīgi nojūgusies. Man tiešām ātrāk jātiek mājās, tāpēc sāku skriet.

Ieskrienot mājā pa taisno devos uz savu iztabu. Man pat bija pazudusi ēstgriba, un domās klīda tikai VIŅŠ. Ar lielu būkši ievēlos gultā. Varbūt pagulēšu kadu laiku un viss nokārtosies.
Kad piecēlos jau bija tumš. Pusaizmigusi izrāpos no gultas un gāju uz dušas pusi. Nomazgājusies ielīdu atpakaļ gultā. Vismaz viens labums- uz rītdienu nekas nav uzdots. Sakārtojusi spilvenu apgūlos uz sāniem. Es dievinu gulēt un ēst. Tās ir manas svarīgākās lietas, bet protams, vēl ieskaitot MŪZIKU.

Rīts pienāca ātri. Man likās, ka es tiko aizgāju gulēt, bet paskaties, jau septiņi no rīta. Ātri izkāpu no gultas un sāku savu rītu. Kā jau parasti- mati, apģērbs, brokastis, skola- viens un tas pats.

Ejot uz skolu pārdomāju par vakardienu. Vakar ar mani kaut kas nebija kārtībā. Precīzāk sakot, pēc mūzikas stundas. Iegājusi skolā, taisnā ceļā devos un skapīšu pusi. Kad piegāju pie sava skapīša, atmūķēju to un paņēmu nepieciešamās grāmatas.
Nedomājot par turpmāko iznākumu, es ātri gāju uz fizikas klasi.
Pēkšņi manas kājas saļodzijās un es lidoju zemē uz slidenās grīdas, bet mani saķēra spēcīgas rokas. Mazliet apstulbusi, paskatijos uz glābēja pusi. Tajā brīdī mans kermeni, kā arī prāts sastinga. Tas bija VIŅŠ. Mani izglāba jaunais mūzikas skolotājs. Es apjukusi blenzu viņā.
- Nu, kosmosa meitene! Paspēju tevi noķert! Vai viss tev kārtībā?
-Jā- Knapi izpīksējusi atbildi, centos saņemties un šoreiz nepalikt vēl par lielāku stulbeni.
Nostājusies uz kājām pateicos par glābšanu.
-Paldies!-
-Nav par ko! Bet turpmāk skaties kur ej, nevis lidinies kosmosā! Tu laikam nezini kā mani sauc!- Noraidoši papurināju galvu.
-Tā jau domāju! Mans vārds ir Aleks! Kā atceros ,tevi laikam sauc Emma!- Es piekrītoši pamāju.
-Vēlreiz pateicos par glābšanu. Man tagad ir jāiet uz fizikas klasi.
- Nav par ko! Tad līdz mūzikas stundai! - Aleks pateicis vieglā solī devās prom, vēl sākot dungot kaut kādu dziesmu.
Sapurinājusies, gāju uz fizikas klasi. Nu gan "labs" dienas sākums! Ja tajā brīdī nebūtu parādijies mūzikas skolotājs, precīzāk Aleks, es būtu pielipusi pie "jaukās" grīdas.
Visu fizikas stundu es nevarēju savas domas atraut no Aleksa. Viņš manā prātā ir ieurbies kā tintes traips, kuru nav iespējams izmazgāt. Es nesaprotu sevi, vai tas ir iespējams, kad esmu iemīlējusies! NĒ! Ātri aizgaiņāju savas domas projām un beidzot pievērsos fizikai.