Viena diena var izmainīt visu

5.

Skolas gaiteņi jau bija tukši - nevienas dzīvības pazīmes- vienīģi varēja dzirdēt manus soļus, kuri atbalsojās pa visu skolu. Kad jau biju tikusi pie sava skapīša, es ātri atvēru to un iemetu grāmatas, kuras man nebūs vajadzīgas līdz pirmdienai. Aiztaisijusi skapīša durvis gāju ārā no skolas. Tikusi brīvībā ieelpoju patīkamo gaisu.
Tas uzreiz mani nomierināja un deva lielisku sajūtu. Bet, lai cik šis gais būtu patīkams, tas nespēs aizstāt Aleksa smaržu.
Šī nolāpītā smarža ir pieveikusi mani. Neviena cita tai nestāv klāt. Agrāk mani reibināja dažādu ziedu smarža, it īpaši rožu. Bet tagad, tās ir nesvarīgas. Vēlreiz dziļi ieelpoju gaisu un smagi nopūtos."Emma, tev ir jāpārstāj domāt par VIŅU. Vienreiz tam jādara gals. Bet kā lai to panāk? Tas ir grūtākais uzdevums, kādu dzīve man ir uzlikusi." Mans kermenis pēkšņi nodrebēja. Tas liecina, ka man laiks iet uz mājām.

Aleksa.sk.p

Sēdēju krēslā un truli skatijos izslēgtajā datorā. Vēl jorojām varēju sajust Emmas patīkamo smaržu. Man nevajag tā domāt. Viņa ir tāda pati kā citi skolēni, bet kaut kas liek man domāt pretējo. Es labi atceros pirmo dienu, kad ieraudziju viņu.
Viņa sēdēja nokārusi galvu un klausijās mūziku. Es biju dusmīgs, kad viņa neievēro skolas noteikumus. Bet, kad ieraudziju viņas apjukušo skatienu, manas dusmas pēkšņi pazuda. To vietā iestājās mazs uzjautrinājums, jo viņa ar savām lielajām acīm aplūkoja mani. Neviena sieviete, it īpaši skolniece, tā mani nav piesaistijusi kā Emma. Velns! Man jābeidz domāt par viņu. Viņai ir tikai deviņpadsmit gadi, un pats sūdīgākais, esmu viņas pasniedzējs.
Par laimi, šodien ir piektdiena, kura jau iet uz beigām. Priekšā ir divas brīvdienas, kuras ,kā jau parasti, pavadīšu pie Maikla. Varbūt tagad aizbraukt pie viņa? Man jau slikti paliek no piesmakušās skolas. Tāpēc ātri piecēlos no krēsla, paņēmu jaku un gāju no klases ārā. Aizslēdzis klases durvis gāju līdz izejai.
Beidzot ticis ārā, stedzos līdz mašīnai. Ar vienas pogas palīdzību atslēdzu mašīnu un iesēdos tajā. Lai nedomātu par Emmu ieslēdzu mūziku un izbraucu no skolas stāvvietas. Līdz Maikla mājām ir jābrauc desmit minūtes. Tās līdz šim pagāja nemanot, bet tagad tās velkas kā gliemezis. Man jau tas piegriezās, tāpēc palielināju ātrumu. Kad jau piebraucu pie Maikla mājas, redzēju tur viņa mašīnu. Tas nozīmēja, ka viņš ir mājās un gan jau skatās futbolu. Noslāpēju motoru un izkāpu ārā no mašīnas ,vēl aizslēdzot to. Pēc dažiem soļiem biju pie durvīm. Nedomājot vai tās ir vaļā vai ciet, es attaisiju durvis un iegāju iekšā mājā. No viesistabas varēja dzirdēt televizoru, pa kuru ,kā noprotu, gāja futbols. Gāju uz viesistabu. Tur es ieraudziju Maiklu izstiepušos uz dīvāna skatoties televizoru.

-Ooo! Kādi vēji tevi te atpūtuši?- Maikls pagriezies uz manu pusi noteica.
-Un tā tu sagaidi ciemiņus!- Atbildot Maiklam iekritu krēslā, vēl pakasot galvu.
-Oh! Kādam te nav garīgā! Še, paņem aliņu un nomierinies- Maikls izstiepies deva man alus bundžu. Paņēmu no viņa un attaisiju. Sāku dzert, pa mirklim uzmetot skatienu spēlei. Man negribējās ar Maiklu runāt par manu sūdīgo dienu, tāpēc klusēju.
-Man jau sāk besīt TAVS ĪGNUMS. Davai runā! Kas tev par problēmām?
-Nekas īpaš- Nopūties atbildēju.
-Man gan tā neliekas!-
-Nu labi jau labi. SIEVIETES!- Atbildot aizlidināju tukšo bundžu miskastē, kura jau tā pat bija pilna.
-Tā jau domāju. Bet kura tad ir vainīgā? Sāra?
-Nē!- Strupi atbildēju. Šobrīt mani spēle vispār nepiesaistija. Man galvā ir riktīgs ķīselis. Nopūties paskatijos uz Maiklu.
-Ir viena meitne- iesāku sarunu. Maikls ziņkārīgi blenza uz manīm. Es par to tikai noboliju acis.
-Viņa kaut kādā veidā piesaista mani. Es īsti nevaru saprast kas ar mani notiek.-
-Hmm, interesanti. Bet kāpēc tu viņu neuzaicini satikties!-
-Tas ir ļoti sarežğīti. Praktiski es viņai nevaru tuvoties klāt.-
-Pagaidi! Es te kaut ko nesaprotu. Viņa ir aizņemta?
-Nē! Tā man šķiet, bet nejau par to ir runa.-
-Nu tad pasaki problēmu.- Es ilgi domāju, atbildēt vai nē. Bet tomēr atbildēju.
-Viņai ir deviņpadsmit gadi un esmu viņas mūzikas skolotājs.-
Maikls gandrīz aizrijās ar alu. Viņš to izšplāva uz grīdas.
-Vov,vov,vov! Aleks tu mani pārsteidz. Es nedomāju, ka tev interesē tik jauni skuķi. Āāā, kāds ir viņas vārds?-
-Emma- Vienkārši atbildēju. Sāku blenzt pretējā sienā.
-Vecīt, tu esi riktīgā kezā. Bet ko tu taisies darīt?-
-Es nezinu. Pagaidām neko!-
-Zini, man šķiet tev vajag iedzert kaut ko stiprāku. Man virtuvē ir konjaks. Atslābinies un gaidi mani, tūlīt būšu atpakaļ!- Maikls ātri aizgāja uz virtuvi.
Kamēr viņš tur pa virtuvi krāmējās, es paņēmu no galda alus bundžu un sāku to iztukšot.