kritušie

Cerība

Eberhards skata punkts.

Piecēlos savā istabā kaut aizmigu uz trepēm. Jūtu viņas smaržu savā istabā.
Viņa bija te kā parasti.
Izkāpu no gultas. Saklāju gultu un devos uz virtuvi. Man bija jāsāk ko darīt.
Man bija viņa jāatrod.
Uzliku ūdeni vārīties priekš kafijas.
Pagaidīju ūdeni, kas vārījās kuru uzreiz pielēju pie savas kafijas. Ātri izdzēru kafiju un piemeklēju ko vilkt. Uzvilcis piemeklēto kostīmu. Izmazgāju krūzi, paķerot atslēgas devos ārā no dzīvokļa to aizslēdzot. Nogāju lejā pa trepēm un devos taisnā ceļā uz bibliotēku, kaut man riebjas grāmatas. Man vajag atrast viņu.
Iegāju iekšā bibliotēka un uzreiz devos jautāt bibliotekārei, kur es varu atrast grāmatas par pārdabiskajām būtnēm.
- em Atvainojos?
Centos pievērst bibliotēkāres uzmanību līdz ko viņa paskatījās uz mani viņa izskatījās pazīstama.
- Rozij?
Jautāju atceroties ka viņa bija mana klasesbiedrene.
- Eberhard?
Viņa pārsteigti jautāja, jā kāds tu brīnums bad boy skolā kurš tādgad izdomājis ko darīt bibliotēkā.
- Ja tas es, vari lūdzu man iedot kādas grāmatas par paranormālo?
Jautāju ķeroties tieši pie tēmas.
- Nāc līdzi parādīšu, par ko konkrēti tev vaig zināt?
Sekoju viņai līdzi pie kāda milzum daudzām grāmatām.
- Par spārnveidīgiem radījumiem.
Teicu vērojot viņas pirkstus kas staigāja pār grāmatām viegli. Meklējot īsto grāmatu. Līdz viņa izņēma veikli īsto.
- še, šī varētu būt īstā.
Viņa iedēva man rokās grāmatu kuru drīz vien pēc tam aizgāju lasīt.
Grāmata bija pasmaga, bet interesanti iespiesta. Vēru vaļā grāmatas vāku aiz tā sākoties ievadam kuru es sāku cītīgi lasīt.
Ātri pārlaidu ar acīm, jo sāka apnikt lasīt. Šķīru tā pārs lappuses līdz atradu meklēto. Sāku to lasīt līdz kāds atņēma man grāmatu.
- Ak tad tu te esi!
Kevins savā čērkstošajā balsī ķērca pa bibliotēku.
- tad tāpēc tu esi prom nu mums. Darīšanas vecim ir, velc savu pakaļu aukšā un ejam dzert.
Kevins notieca izvelkot mani no krēsla.
- Rozij, es kaut vēl atnākšu pie tās grāmatas!
Pabļāvu līdz ko mani izvilka no bibliotēkas.
- puiši kas jums lēcies?
Skatījos ne tikai uz Kevinu bet uz pārējiem ar. Kuri burtiski iznesa ārā no bibliotēkas.
- Kas lēcies? Pats stāsti, kas tev lēcies?
Ierunājās Maikls pie kura jau stāvēja kāda kārtējā padauza.
- eh lieciet mani mierā.
Gāju prom kamēr neesmu sabeidzis savus nervus ar viņiem. Tomēr kādam no viņiem vajadzēja skriet uz manu pusi un ar celi mugurā.
Sāku kauties līdz nepazīšanai. Pēc ilga slaktiņa, devos atpakaļ uz dzīvokli. Cerot viņu atkal redzēt.
Biju mazliet sarūdzis ka neko daudz nepaspēju uzzināt tikai to ka daudzas leģendas vēsta par tiem un ne vis ir patiesība. Eh cilvēku pasaciņas vien ir.
Atslēdzu necilo dzīvoklīti vaļā un gāju sakopt savas brūces no šodienas.

Cita skata punkts.

- Lese! Tu precēsi Aljo!
Mans tēvs dusmīgs pacēla pret mani balsi.
- tagad tu arī esi viņa pusē? Tu zini ka es viņu nemīlu. Es labāk aizeju no mūsu ģimenes un, jo īpaši no Aljo. Piedod man tēvs.
Devos prom no pils greznajām sienām un pārējā, kas saistījās ar šo vietu.
- Lese!
Neklausījos un devos pie Eberharda.
Ja pie viņa. Vismaz viņa tuvumā es aizmirstu par Aljo, tēvu un pārējo. Nosēdos kāda no jumtiem un vēroju visu, jo īpaši Eberharda darbības.