Endorfīni

~3.2.Gints. Gregorijs~

Ar Gintu iepazinos 4, 5 gadus atpakaļ. Viņš sprēgāja kā zīlīte loga rūtī. Tolaik biju viena un negribēju vispār vairs nevienu mužiku. "Nekad! "-tā es sev noteicu.
Bet Gints lēkāja un lēkāja man apkārt, kamēr atsūtīja vēstuli ar vārdiem:"Vai Tev tiešām ir acis?" Nu bļins-va ta bildē nevar to redzēt? Tā viņš mani savaņģoja. Ar acīm. Pieradināja.
Gada laikā Gints bija paspējis uzbūvēt bērnudārzu. Viņš katru dienu veda mani uz turieni, un katru vakaru nāca pakaļ. Divus gadus.
Bet tad, vienu rītu viņš tā dīvaini uz mani skatījās, noskūpstīja uz pieres, un aizgāja uz darbu. Jutu, ka kaut kas nav lāgā. Skatījos caur logu, kā Ginta stāvs iet aizvien tālāk un tālāk. Sāku kliegt un sist ar dūrēm pa stiklu. Taču tas bija īpaši biezs stikls, galu galā Gints bija tālredzīgs, pats projektēja un būvēja šo ēku! Izkliegtās šaubas par to, ka Gints neatgriezīsies, noslāpa pie stikla. Kliedzienus dzirdēju tikai es!
Tā nu es paliku dārziņā. Viena! Viena pati! Gints bija mani atstājis un aizmirsis. Man pārgāja ēstgriba, es atteicos no rotaļlietām, nespēlējos ar citiem bērniem! Raudāju katru dienu. Un man sabruka nervi. Čupiņā. Pārsvarā gulēju gultiņā, apsegusies ar deķīti. Mēģināju turēt acis ciet un nedomāt. Nedomāt ne par ko. Bija grūti. Tāpēc ik pa brīdim iešņukstējos. Garāmskrejošie bērni uz mani dusmojās. Jo mana gulta grupiņas vidū visiem traucēja un nenesa nekādu labumu.
Pagāja gads. Kādu rītu grāmatplauktā ieraudzīju jaunu grāmatu. Atvēru to. Es vispār nelasīju grāmatas. Bet šai bija zvīguļojoši vāki un tā smaržoja. Pēc terpentīna. Un man patīk visādas smakas. Arī benzīna. Un acetona. Un sienu krāsas. Nu dikti daudz neošņāju, tik tā, ierauju nāsīs un tad eju elpot svaigo debesu cīruļu gaisu.
Tātad-jaunā grāmata. Atvēru to. Aiiijī, ku smuka! Katra lappuse bija tiiiik košās krāsās! No vidus izlocījās papildus stāvi-egles, automašînas, cilvēciņi, zvēriņi un lidojoši putniņi. Šķīru lapu pēc lapas ar milzu aizrautību.
Vienā brīdī sajutu, ka blakus kāds stāv. Es sēdēju uz tepiķa kājas sakrustojusi, galvu noliekusi. Pašķielēju, tur bija nomīdītas sandales, ar pusgarām zeķēm un plikiem stilbiem. Vērsu skatu augstāk, tur bija blīvas kokvilnas šorti, ar sabāztu džemperi tajos.
"Mani sauc Gregorijs"-viņš čukstēja. "Tu esi paņēmusi aizliegto grāmatu. Tevi sodīs! "
Es sabijos. Aizvēru acis. Gregorijs paņēma grāmatu man no rokām un nolika plauktā.
Tā bija pirmā reize, kad es satiku Gregoriju.