Šonakt mēs sēdējām uz Mēness. Tas bija liels un mirdzošs. Uz tā nebija neviena cita, tik mēs-Tu un es. Mēness virsma bija pūkaini dūmakaina, mēs neredzējām savas pēdas. Spērām soļus un bija bail nokrist. Nokrist kā no krēsla, tik nevarēja saprast, kur tieši beidzas apaļuma stabilā mala. Mēness karājās gaisā. Visapkārt bija zili melna tumsa, bet tā nebija biedējoša. Mēness virsmas gaismā Tava seja atstaroja satraukuma gaidas par to, kas te tagad tālāk notiks. Tavi mati mirdzēja no tumsas stariem un Tu sēdēji, ar rokām apķertiem ceļgaliem.
Paliecos uz priekšu. Paspēru mazu solīti, ieliekusies ar svaru uz izstiepto kāju, un vēlējos palūkoties, kas ir zem Mēness, cik tālu var redzēt uz leju. Zem tā varēja redzēt Zemi. Plaknē. Tālu. Tālu. Tagad bija pavisam bail pārkrist Mēness malai. Dīvaini-tas bija apaļš, bet bija sajūta, ka tam ir malas.
Paliecos vēl nedaudz uz priekšu. Gribēju tedzēt, kas Mēnesim ir otrā pusē. Kaut kam taču tur ir jābūt. Nevar būt-nekas! Palieciens izjauca mūsu svara balansu uz Mēness... Tas sazvārojās, sāka kustēties, un mēs kritām kā no lielas bumbas, uz kuras nevarējām noturēt līdzsvaru. Tajā mirklī man visa kļuva tik žēl! Sirds sažņaudzās. Mēs kritām un kritām telpā, gaisā, tumsā...Bija bezgala žēl zaudēt dūmakaino Mēness mirdzumu. Mēģināju saskatīt Tevi blakus un kliedzu: "Piedod! Lūdzu piedod!"
Tad viss pazuda. Viss. Arī mēs.
Un pēkšņi sēdējām Mēness otrā pusē. Mirdzošajā dūmakā. Un smējāmies! Bailes, neziņa, nožēla bija zudušas.
Izrādījās, ka Mēness otra puse ir tāda pati. Mēs nenokritām uz Zemes. Mēs nenositāmies. Tikai šajā Mēness pusē vairs nevajadzēja balansēt. Bija stabili :)
Paldies Tev, ka ienāci/atnāci manā dzīvē! Es mīlu Tevi ;*
/09.07.2020./
YOU ARE READING
Endorfīni
Short StoryNo "Wikipedia": Endorfīni ir opioīdu peptīdi, kas darbojas kā neiromediatori. Tie izstrādājas neironos sporta un citu fizisku aktivitāšu laikā, satraukumā, sāpēs, asu ēdienu ēšanā, mīlestībā un orgasmā. Līdzīgi kā citas opioīdu grupas narkotiskās vi...
