Par Ērkšķu Asajiem Krūmiem

🌫️1

Es sēdēju, lēni glaudot savu kaķeni Karmēnu... Viņa klusi un mierīgi gulēja mana klēpī, gandrīz kā īsts cilvēku mazulis... Īstenībā ja es kārtīgi padomāju viņa man tiešām ir gandrīz kā meita. Jau no desmit gadu vecuma Karmēna ir bijusi man blakus caur visiem maniem pārdzīvojumiem un visām manām nelaimēm.

Dažreiz man liekas ka Karmēna mani labāk saprot par maniem vecākiem, viņa vienmēr sēž ar mani kad mani vecāki nevar būt man blakus un mani mēģina samīļot.

Karmēna ir liela, brūna kaķene ar melnām strīpām un baltu vēderu, viņai ir visskaistākās dzintara krāsas acis, kas uz mani meta bēdīgu skatienu, viņa pieglaudās tuvāk, zinot cik ļoti es uz doto brīdi pārdzīvoju.

Ļaujiet man paskaidrot, nesen mani vecāki saņēma vēstuli no Tarangas Maģijas skolas, viņi vēlas mani uzņemt... Pati prestižākā maģijas skola pasaulē, bet es nevēlos tur doties, es gribu dzīvot kā parasta meitene, bez kaut kādām īpašām maģiskām spējām.

Mani senči vēlas lai es braucu uz šo skolu tāpēc ka viņi paši nav apveltīti ar kaut kādām maģiskām spējām, un ja godīgi es būtu ļoti priecīga ja es arī būtu tāda kā viņi, bet ne... Notika brīnums un es māku burt, ja godīgi no tā brīža ka es to atklāju mana dzīve bija pilnībā iznīcināta. Mani vairāk nevarēja uztvert kā parastu sešpadsmit gadīgu meiteni, pat ja es tā gribēju.

Karmēna izšāva mani no manām domām, viegli pieglaužoties manai brīvajai rokai un bēdīgi ņaudot. Viņa zināja ka viņa mani ilgi neredzēs, un es zinu ka es bez viņas nevaru.

Es pāversu savu skatienu pret galdu uz kuras no skaistas, tumši zilas aploksnes ārā lūkojas vēstule kas ielūdza mani uz to pašu maģijas skolu. Daļa no manis pat vēlējās viņu sadedzināt, bet es arī zināju ka mani vecāki neļautu man to izdarīt, to saprotot es nopūtos un bēdīgi noskatījos lejā uz Karmēnu.

"Nu Karmēn... Tagad atkal ka jau vienmēr, tu esi vienīgā kas mani saprot..."

Karmēna atbildēja klusi ieņaudoties, protams, viņa nevarēja nekāda veidā atbildēt kāda cilvēka valodā, bet es varēju saprast ka viņa arī pārdzīvo tikpat cik es, ja ne pat vairāk.

Es nocēlu Karmēnu uz grīdas un pati piecēlos, šīs bija pēdējais vakars pirms manas aizbraukšanas un es zināju ka es Karmēnu vēl ilgi nespēšu samīļot vai pat redzēts, un tas ir tas kas mani visvairāk nomāc...

Karmēna man skraidīja starp kājām, viņa nevēlējās mani laist prom, viņa vēl nebija gatava šķirties no manis, viņa to vienkārši nevarēja...

Es notupos lai viņu paglauditu "Piedod, Karmēn... Bet man vajag doties, es tiešām, tiešām negribu..." mans skats pāvērsas prom no viņas "Bet kad es atgriezīšos..." es viņai pasmaidīju "Es tevi izlutināšu kā princesi!"

Es mēģināju tikt līdz manam čemodānam, brīnumainā kārtā Karmēna šoreiz man atļāva doties un es beidzot varēju sākt krāmēties, protams ieliku visu svarīgāko- drēbes, bildes, ēdiens, es protams arī ieliku pāris zīmuļus, pildspalvas un papīru zinot ka man tos noteikti vajadzēs.

Es aizstisiju čemodānu, un tikai šajā mirklī es sapratu tiešām cik zemu es biju novērtējusi visu kas man bija, nu un tagad kad man tā vairāk nebūs es spēju saredzēt cik man bija dārgi mani vecāki, Karmēna, godīgi sakot visa mūsu māja... Es vairāk to neredzēšu vismaz gadu, ja man brīvlaikā neļaus braukt pie vecākiem tad vismaz trīs...

Šausmas.

Es saņēmu koferi aiz roktura un palūkojos uz Karmēnu pēdējo reizi, es zināju ka ja pārāk ilgi aizturēšos tad sākšu raudāt, tāpēc es devos ārā no manas izstabas, atstājot Karmēnas ņaudienus aiz muguras.

Iet lejā pa trepēm likās grūtāk nekā jebkad iepriekš, it īpaši tāpēc ka es vēlējos šeit palikt. Paskatoties uz lielajām izejas durvīm es redzēju manu mammu mani gaidām.

Viņa man uzsmaidīja, sekojot kad es izgāju no mājas "Tu zini ka es ar tevi lepojos, vai ne?" viņa mani uzrunāja, liekoties daudz priecīgāka nekā es.

"Ja... Kaut kas tamlīdzīgs..." man veiksmīgi izdevās saturēt savas asaras, kas mani pārsteidza ņemot vērā to cik ļoti es gribēju raudāt "Paldies ka tu ņēmi vērā manu viedokli." es rūgti norūcu, izejot ārā no sētas vārtiem.

Dažādās ciema smaržas nonākot līdz manam degunam kļuva par vienu kuru nekas cits nevarētu atdarināt, ugunskuri, svaigie, tikko uzziedējušie ziedi, pat nedaudz varēja just svaigo gaisu no upes kas tecēja vien pāris minūšu attālumā.

Tuvojoties stacijai, šis smaržas apmainīja stipra, gandrīz vai dīvaina dūmu smaka kuru es ciest nevarēju.

Es devos uzreiz uz peronu, izvelkot biļeti ko mana mamma man bija jau vakar nopirkusi, es nezināju kāpēc, bet es cerēju ka pat ja es nevarēšu atgriezties mājās vairākus gadus, es vismaz spēšu kaut cik iederēties pilsētā... It īpaši ņemot vērā to ka es neesmu dzimusi pilsētā.

Dzirdot vilcienu tuvojamies es pavērsu savu skatienu pret to, ievērojot kā bālā vakara gaisma visu nokrāso sarkanu kā skaistu, bālu rozi.

Es iekāpu vilcienā un atradu sev vietu kur sēdēt un uzliku savu čemodānu man norādītajā vietā, es biju gatava aizmigt jau tagad, es biju nogurusi un strīdējos ar vecākiem visu dienu pirms es tomēr padevos.

Drīz jau vilciens devās ceļā, un tad jau es zināju ka atgriezties vairs nav iespējams, bet es jau tā to vairs negribēju, man tas jau vairs nelikās to vērts...