Es piedzimu Grobiņā, aukstā ziemas naktī. Manai mammai nebija viegli, tādēļ tika veikts ķeizargrieziens. Viņa vairs arī nebija jauna un neviens negaidīja, ka viņa vairs var radīt bērnu. Bet tur es biju: brēcošs, maziņš 1.aprīļa joks. Es biju īsts brīnums. Tajā brīdī mani vecāki iemīlēja mani no pirmā acu skatiena un saprata, ka šo mazo, trauslo radījumu vajag aizsargāt no visa, kas varētu to sarūgtināt vai nodarīt pāri. Ziniet, dzīve ir viena lieta jokdare, un nekad nevar zināt, ko tā vēl ir paredzējusi. Es iemācījos staigāt vēlu. Tas man bija grūts uzdevums. Bet iemācīties runāt man bija daudz grūtāk. Es varēju pateikt dažus vārdus un atpazīt priekšmetus, bet teikumi man padevās ļoti grūti. Bet kad es sāku runāt! Ak vai! Mani vecāki stāstīja, ka es esmu runājusi tik daudz, ka šķita ka es gribu izrunāt visu, ko es nevarēju pirms tam. Jāsaka godīgi - es vēl joprojām esmu liela pļāpa.
