Kā jau parasti brīvdienās, es ar Jennie gāju iepirkties, tā kā mūsu vecāki ir diezgan bagāti mēs to varam atļauties.
Nonākusi pie veikala es gaidīju Jennie, lai beidzot varētu doties iekšā un staigāt pa dažādiem veikaliem.
Pēc piecu minūšu ilgas gaidīšanas, es izdzirdēju viņas, balsi. - Jieun! - es momentā pagriezos viņas virzienā. - Unnie! - es teicu un momentā apskāvu. - Tu kavē. - Es iesmējos, kad atrāvāmies. - Piedod, bet es saskrējos ar vienu cilvēku. - viņa arī iesmējās. - Varbūt ejam iepirkties? - viņa jautāja. - Tāpēc jau esam šeit. - Es vēlreiz iesmējos un mēs devāmies iekšā.
Pēc apmēram divām stundām, mums jau bija pilnas rokas ar maisiem, tāpēc mēs izdomājām aiziet uz kafejnīcu, kur es paņēmu karameļu lati ar šokolādes kūku. - Kā tev iet pa dzīvi? - Es pēkšņi izdzirdēju Jennie balsi. - Diezgan normāli. - Es atbildēju. - Vēl jo projām pārdzīvo par brāļa nāvi? - viņa atkal iejautājās, kas lika man nolikt kafijas krūzi uz galda. Man bija brālis, kurš nomira pirms gada, mēs ar viņu bijām ļoti tuvi, bet tagad vismaz mamma ar tēti par mani vairāk uztraucas, jo es dēļ tā gandrīz uztaisīju pašnāvību. - Jieun? - mani no domām iztraucēja Jennie. - Uh...? - Tev viss labi? - viņa atkal jautāja. - Jā... Man viss kārtībā. - Es vāji pasmaidīju un mēs turpinājām runāt par dažādām tēmām.
Pēc pusstundas mēs samaksājám rēķinu un devāmies, katra uz savu pusi, jo mums mājas ir dažādās pusēs.
Nonākusi mājās, es atvēru durvis un noliku maisus, lai es varētu no ģērbties. Noģērbusies, es paņēmu maisus un devos uz savu istabu. - Mammu, tēti, esmu mājās. - Es pa ceļam nobļāvos, bet nesagaidījusi atbildi, es nodomāju, ka viņi guļ, tāpēc ar mierīgu prātu es devos uz istabu.
Atvērusi durvis mana istaba bija ļoti tumša, es knapi varēju redzēt, kur man jāiet, lai neieskrietu skapī, vai kaut kur citur, tāpēc es lēnām devos skapja virzienā, vismaz man tā likās, bet tad es kaut kur ieskrēju. - Es nezināju, ka man te ir skapis. - Es ieteicos un izdzirdēju kāda smieklus. - Es neesmu skapis sirsiņ! - Tā bija vīrieša balss, man nepazīstama, tāpēc es personai pa skrēju garām, lai varētu ieslēgt gaismu, jo gaismas slēdzis bija otrā istabas galā, diezgan stulbi, bet es ar to jau esmu samierinājusies.
Ieslēgusi gaismu, es atkal pagriezos pret personu, kurš jau tagad nopietni uz manīm skatījās
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
- K.. Kas tu esi? - Es no bailēm vairs nevarēju normāli pat parunāt. - Es esmu Jimins. - Viņš atkal pasmaidīja, un sāka nākt manā virzienā. - Ne...Netuvojies man. - Es arī sāku atkāpties, kad attapos pie sienas. - Es teicu nenāc m...man klāt. - Es smagi noriju siekalas. - Kāpēc? Ko tu man izdarīsi? - Viņš smīnēja, kad bija jau pie manis. - Es varu derēt, ka cīņā es tevi uzvarētu, jo tu esi vārga un neko nespēj izdarīt. - Viņš no glāstīja manu vaigu to sakot, un tagad es biju lamatās. - Tu esi skaista, neiebilsti ja... - viņu pārtrauca cita balss. - Jimin liec viņas mierā, bosam nepatiks, ja viņš uzzinās, ka tu viņai uzmācies. - vīrietis teica, kurš tikko parādījās manā istabā. - Beidz, ļauj man tikai papriecāties. - Jimins lūdzās, bet viņu atkal apturēja. - Mums nav tam laika, jo boss jau mús gaida. Ņem sasien viņu un ved uz mašīnu. - otra persona, kuram es nezināju vārdu pameta Jiminam striķi, kurš noskaities, to paņēma un sāka siet man rokas - Ja tu būsi laba meitene, es tev neko nedarīšu. - Jimins pagrieza mani pret sevi, bet es tikai sarkastiski iesmējos. - Tu domā, ka es būšu laba. Ha jāsmējās, jūs mani nolaupat, un tagad prasāt, lai es izturos labi? Tu smejies vai? - pēc tā ko es pateicu, es jutu, ka Jimina roka atsitās man pret vaiga. - Es varu tevi novākt te pat uz vietas, un man nepatīk, ja tev ir tāda attieksme Jieun. - Jimins teica un vilka mani ārā, kamēr es biju sašutusi.
Kā viņš zina manu vārdu WTF?
Es pie sevis nodomāju, jo man tas bija pārsteigums.
Nonākuši pie mašīnas, otrs puisis, kuram es nezinu vārdu atvēra bagāžnieku un norādīja Jiminam, lai ieliek mani iekšā. - Tas ir nepieciešams? - Es jautāju jau attopoties bagāžniekā. - Mēs negribam, lai tu izmūc tāpēc paliec te, ceļš nemaz nav tik garš. - Nezināmais puisis man pasmaidīja, un pirms es paspēju vēl kaut ko teikt, bagāžnieka durvis aizcirtā ciet liekot man samiekt acis.
Brauciens man likās mūžīgs, bet drīz vien, es jūtu, ka mašīna apstájas un bagāžnieka durvis atvērās. - Jimin izceļ viņas ārā. - puisis no komandēja, un Jimins burtiski pārmeta mani pār plecu, un mēs devāmies, uz kaut kādas mājas pusi, kurā bija ļoti liela.
Nonākuši līdz kaut kādām durvīm, Jimins mani beidzot nolika zemē, un atsēja man rokas. - Paldies, par laipnību tu idiot. - Es sarkastiski teicu. - Ak tu sīkā. - Jimins atkal gribēja man sist, kad puisis viņu apturēja. - Viņš zina, ka mēs te esam, sargi viņam jau paziņoja tāpēc, ja tu viņai kaut ko no darīsi, tad tu zini, kas pēc tam sekos.
Mēs vēl kādu laiku no stāvējām klusumā, kad atvērās durvis vaļā, parādot kādu vīrieti pilnīgi melnā. - Viņš jūs gaida jaunkudz. - vīrietis uzrunāja mani, un es pat nobrīnījos par viņa laipnību,bet kad Jimins jau grasījās mani vest iekšā vīrietis melnā viņu apturēja. - Boss grib redzēt tikai viņu. - Vīrietis skaidroja un Jimins smagi nopūtās pieleicoties man pie auss. - Ja tu kaut ko izdarīsi, kas bosam nepatīk, tad viņš nebūs tik jauks cik es. - Viņš pasmaidīja un atdeva mani vīram melnajās drēbēs. - Boss lika jums pasaukt Jungkooku, un iekārtot jums viņas istabu, kamēr viņi sarunājas. - ar to vīrietis ieveda mani iekšā.
Ieejot iekšā telpā, es attapos kaut kādā birojā. - Pasēdi šeit, un pagaidi, kamēr viņš izders kafiju. - vīrietis man teica un apsēdināja mani pie galda.
Es pārlaidu acis kabinetam pāri, un es ne uzķēru nekádas dzīvību, tikai sevi, bet tad pēkšņi durvis atvērās un es atgriezos savā ierastajā pozā, es biju nolaidusi galvu uz leju. - Jieun! Man prieks tevi atkal satikt. - Es izdzirdēju pazīstamu balsi, kas lika man pacelt galvu un paskatīties personas virziená.
Ieraugot, kas ar mani runā, man sirds gandrīz izlēca ārā no krūtīm. - Y...Yoongi?
