My Bosses sister | Jeon Jungkook Park Jimin and Lee Jieun

KAS TE NOTIEK

- Tieši tā Jieun. Es jau sen gaidīju, kad mēs satiksimies. - Yoongi pasmīnēja.
- Tas nevar būt. Man mamma ar tēti teica, ka tu nomiri no auto avārijā. - Es vēl jo projām biju šokā.
- Viņi arī tā domāja, bet patiesībá tā nebija. - Viņš izklausījās nopietns.
- Tad pastāsti man taisnību. - Es jau paliku niknāka.
- Tagad nē. Bet vēlāk es tev visu izstāstīšu. - Yoongi atkal ierunājās
- Nē! Es gribu zinát tagad! - es jau sāku bļaut.
- Jieun nomierinies! - Yoongi arī pacēla balsi.
- Es nenomierināšos, kamēr tu nepateiksi, kas šeit notiek. Es... Es gadu domáju, ka tu esi miris, tu zini kā man tas sāpēja, es vairākas dienas stāvēju pie tava kapa, jo es negribēju tam ticēt, bet tagad... Tagad tu stāvi te... Manā priekšā. - Es sarkastiski iesmējos uz beigām.
- Es to visu zinu, es tevi vēroju, visu šo laiku. Es centos tevi pasargāt no attāluma. - Yoongi teica nolaizdams galvu uz leju. - Man bija jāsaņemas, lai dabútu tevi šeit. Pie manis, un beidzot man izdevās. Tu nezini, cik ilgi es gaidīju, lai mēs atkal satiktos, un tāda skaista meitene kā tu noderētu manā grupā. - Viņš atkal pasmīnēja.
- Ko tu ar to domā? Kādā vēl grupā? - Es biju ļoti lielā nesaprašanā.
- Nu redzi es... - Viņš nepabeidza, jo pie durvīm kāds, pieklauvēja. - Kas tur ir? - Viņš prasīja un durvīm atveroties atkal parādījās viens no vīriem melnā.
- Boss viņš ir šeit. - vīrs melnā teica.
- Labi sauc viņu iekšā. - Yoongi atbildēja.

Pēc mirkļa atkal kāds pieklauvēja un parādījās kāds diezgan izskatīgs puisis.

- Jums ir tikai melnas drēbes? - Es sarkastiski iesmējos.
- Jieun pietiks smieties. Labāk iepazīsties ar savu sargu, kurš tevi pieskatīs, kamēr tu šeit pierodi un jūties ērti. - Viņš skaidroja un pirms es pasmēju kaut ko teikt viņš atkal ierunājās. - Jungkook iepazīsties... Šī ir mana jaunākā māsa Lee Jieun.- Yoongi iepazīstināja mani ar tā saucamo Jungkooku, kura acis tagad bija pievērstas man.
- Es pasargāšu viņu no briesmām boss. Varat būt drošs. - Jungkooks atbildēja bez nekādām emocijām.
- Labi tagad varat iet... Un vēl kas... Jungkook nenodari viņai neko, jo viņa ir diezgan spītīga. - Yoongi ierunājās un Jungkooks paklanījās pēc tam nākot man pakaļ. No sākuma es pretojos, bet tad Jungkooks tā pat kā Jimins pārmeta mani pār plecu un iznesa ārā no kabineta.

- LAID MANI ZEMĒ TU IDIOT! - es bļāvu un situ viņam gan ar rokām, gan ar kājām.
- Bet tu nomierinies! - Viņš beidzot ierunājās un beidzot nolaida mani zemē. - Šī būs tava istaba. - Viņš norādīja uz durvīm, bet es tikai blenzu uz tām un neko nedarīju. - Ak dievs, ej takš vienreiz iekšā! - Viņš uz manīm pacēla balsi un iestūma mani iekšā telpā aiztaisot aiz manīm durvis ciet un es nekavējoties pagriezos pret tām.
- TU VARI BÚT LAIPNĀKS PRET DĀMU VISMAZ?! - es caur durvīm bļāvu nezinot, ka viņš jau sen ir prom.

Pēc mirkļa es pagriezos, lai izpētītu istabu. To ieraugot man acīs izpletās no šoka.

Man par brīnumu tā arī bija diezgan tumša.
- Viņiem ir kaut kas gaišos toņos arī? - Es iesmējos un devos uz gultas pusi.

Apgūlusies gultā es piekļāvu kājas sev klāt un tās apķerot.
- Mammu, tēti es gribu mājās. - man notecēja asara. Lai gan man brālis bija laimīgs, es biju nelaimīga, jo mani šeit turēja ar varu, es gribu būt mājās pie mammas un tēti. Es nevaru bez viņiem dzīvot, es pat nezinu, kas notiks, kad viņi uzzinās, ka es esmu pazudusi, bet par ko es domāju, gan jau Jimins ar to otru puisi ir viņus nogalinājuši. Vien to iedomājoties man sirds sažņaudzās.

Es piecēlos no tā, ka kāds klauvēja pie durvīm. Es nemaz nemanīju, ka es aizmiegu.
- Jieun! - es izdzirdēju pazīstamu balsi. - Vakariņas ir gatavas. - Tas bija Yoongi.
- Es negribu ēst. - Es jutu, ka viņš apsēžas uz gultas, kas lika man pavirzīties tālāk.
- Jieun! Tev ir jāēd! - es jau jūtu, ka viņš paliek niknāks.
- Es pateicu, ka es negribu! Man vienalga, ka esi mans brālis, bet tev nav tiesību, mani te turēt. Es gribu mājās pie mammas un tēti. BĻĀVIEN To IR TIK GRŪTI SAPRAST?! - es jūtu, ka raudāšu.
- Jieun, kad es visu paskaidrošu, tu sapratīsi mani, bet tagad nāc paēst. Ja nē es pasaukšu sargus, un viņi nezina žēlastību, tāpēc nāc ar labu. - pēc viņa vārdiem man palika bail, tāpēc es vienkārši izkāpu ārā no gultas un viņa pavadībā devos uz virtuvi.

Ieejot virtuvē, man atkal iestājās šoks, lai gan telpa bija atkal tumšos toņos, tās izmēri un iekārtojums bija iespaidīgs.

- Puiši klusu! - es izdzirdēju Yoongi balsi, un visi uzreiz apklusa. - Jieun pagaidām vari sēdēt manā vietā, kamēr mēs dabūsim jaunu iekārtojumu. - Yoongi norādīja uz tukšo krēslu galda galā.
- T-tu pats neēdīsi? - Es jautāju Yoongi.
- Es pēc tam. Man ir vēl darbi kas jānokārto. - Viņš skaidroja un es apsēdos viņa vietā. - Un vēl kas... Puiši, ja kāds pieskaries manai māsai, tad jūs dabūsiet trūkties, tas, attiecās uz visiem, izņemot Jungkooku, jo viņš ir viņas personīgais sargs kopš šī brīža, un pavadīs viņu visur. - Es gandrīz aizrijos to dzirdot. Es lēnām pacēlu galvu Jungkooka virzienā, un viņš uz manīm jau skatījās tā it kā es būtu ēdiens.
- Tā Jieun. Kā jūties mūsu mājā? - Es izdzirdēju kāda balsi, bet turpināju ēst. - Jieun! Es runāju ar tevi! - persona uzsita ar dūri pa galdu, kas vien lika man satraukties un es momentā pacēlu galvu. Pārlaidusi acis pāri telpai, es pamanīju, ka visi pēta mani, un es sāku justies neērti, tāpēc es izdomáju doties uz savu istabu.

Es piecēlos un grasījos jau iet, bet mani kāda balss apturēja.
- Tu neesi paēdusi! - persona runāja diezgan aukstā tonī, kas lika man pagriezties.
- M... Man pazuda apetīte. - Es klusu izčiepstēju. - Varu iet uz savu istabu? - Es nedroši jautāju, jo man bija bail par to kad var notikt, ja es pateikšu kaut ko ne tā.

Pēkšņi Jungkooks strauji piecēlás kājās un nāca manā virziená. Kad viņš bija pie manis viņš diezgan stingri paņēma mani aiz elkoņa un vilka kaut kur.
- Ko tu dari tu idiot? - Es biju šokā. - Man sāp! - es bļāvu un centos izrauties no viņa tvēriena.
- Tu teici, ka gribi, iet uz istabu tad lūk, es tevi vedu. - Viņš teica ne paskatoties uz manīm.
- Man sāp rokā! - es uz viņu nikni paglūnēju.
- Priecājies, ka es tev vēl neesmu izšķaidījis smadzenes. - Es jutu viņu pasmīnam.
- Tas nemaz nav smieklīgi. Labāk būtu pateicis kas šeit notiek, un kas jūs esat. - Es ziņkārīgā tonī teicu,bet pēc tam es nožēloju savu savus vārdus, jo es jau tagad atrados pie sienas, manas rokas piespiestas pie sienas virs manas galvas un es sajutu viņa elpu uz savas auss.
- Mēs mīļā... Esam bīstamākā un stiprākā  mafija D-Korejā, tāpēc ar mums nejokot un... - Viņš nepabeidza jo kāda balss viņu pārtrauca un viņš uzreiz atlaida mani vaļā atstājot mani šokā.
- Kas? - Jungkooks prasīja cik es sapratu, tad apsargam.
- Yoongi tevi meklē.
- Bet es nevaru viņas te atstāt. Viņa var aizmukt. - Jungkooks bija sašutumā, bet viņam ir taisnība es varu aizmukt.
- Es viņas aizvedīšu. - ar to Jungkooks aizgāja prom un es paliku ar sargu viena pati, bet drīz mēs devāmies uz manu istabu.