Nonākuši pie manām durvīm, es jau grasījos tās atvērt, bet tad man ienāca prātā kaut kas.
- Es gribu iet pie Yoongi! - es pagriezos pret sargu.
- Es atvainojos jaunkundz, bet boss ir tagad aizņemts. - Viņš atbildēja bez jebkādām emocijám.
- Bet man vajag viņu satikt un tagad! - es jau niknāka biju.
- Es jūs ļoti labi saprotu, bet... - Es neļāvu viņam pabeigt, kad jau pabrāzos viņa garām Yoongi kabineta virzienā.
Nonākusi pie durvīm sarga roka mani apturēja.
- Miss. Jūs nevarat iet iekšā! - pēc šiem vārdiem es viņam iespēru pa kāju tik stipri, ka viņš pilnīgi atlaida manu roku un iebrāzos iekšā kabinetā.
- Jieun ? - Yoongi bija šokā. - Ko tu te dari?
- Es atnācu uzzinát paskaidrojumu visam. - Es biju nikna.
- Ser atvainojos, bet es nevarēju viņas tikt galā. - Es izdzirdēju sargu.
- Tad kam tu man esi vajadzīgs, ja nevari ar vienkāršu skuķi tikt galā?! - Tagad viņš bija pārskaities.
- Tātad es tev esmu vienkāršs skuķis ja? Ha... Man smiekli nāk! Un es domāju, ka starp mums nav noslēpumu, bet izrādās, ka tu man meloji veselu gadu un tagad es uzzinu, ka tas bija dēļ Mafijas, kurai tu izrādes boss... - Es grasījos teikt vēl kaut ko, bet Yoongi mani pārtrauca.
- Kā tu to zini?!
- Ak dievs, to varēja jau tā pat saprast, pēc jūsu uzvedības. Zini ko? Tu biji mans brālis, mans vistuvākais cilvēks, bet tagad es tevi nepazīstu, es gribu mājās, es gribu, lai viss ir kā agrāk. Es gribu satikt mammu un tēti, es gribu satikt Jennie, es gribu lai viss ir kā agrāk, ka es katru nedēļu eju un sakopju tavu kapu. Es gribu, lai tu nekad NEKAD VAIRS NEBŪTU UZRADIES MANĀ DZĪVĒ! - ar tiem vārdiem es izbrāzos ārā no Yoongi kabineta un devos uz savu istabu.
Nonākusi istabā, es iekritu gultā un sāku raudāt. Es patiešām nespēju noticēt, ka mans brālis inscinēja savu nāvi, lai kļūtu par mafijas bosu. Lai gan es ļoti ceru, ka šis ir kāds ļauns murgs, un es piecelšos un viss būs kā agrā, kad es eju uz skolu, pēc tam aizejot sakopt brāļa kapu, bet es zinu, ka tā nevar būt, jo šī ir īstā dzīve, un man ar to jāsamierinās, lai kā es arī to negribētu.
Ir pagājusi nedēļa, un es vispār neesmu izgājusi no istabas, vismaz lai paēstu. Protams sargi ir centušies man nest ēst, bet es visus ar lielā grūtībām aizsūtu prom. Protams arī šodien nebija izņēmums.
- Miss? - tas bija atkal viens no sargiem, bet šoreiz viņam bija savādāka balss, nekā parasti, jo es aizmirsu piebilst, ka man pārtiku nesa viens un tas pats sargs. - Jums ir jāēd. Tagad es dzirdēju, viņa balsi jau pie savas gultas, kas lika man momentā pagriezties.
- Ko tev vēl te vajag! - es biju nedaudz izbrīnīta.
- Jieun, Yoongi uztraucās par tevi. Tu jau veselu nedēļu neēd. - Tas bija Joons.
- Un? Jūs mani turat, te ar varu, es gribu prom! To ir tik grūti apjēgt?! - es biju nikna.
- Bet... - Viņš no izbīļa apklusa, jo nākošais, ko es izdarīju, bija tas, ka es paplāti izsistu viņam no rokām.
- Tagad pazūd! - es uzkliedzu uz viņu, un viņš momentā izgāja ārā no manas istabas.
Yoongi pow:
Šodien es pie savas māsas aizsūtīju Namjoon, jo viņš ir gudrākais grupā, un es zinu, ka viņš izdomās iemeslu, kā viņas pabarot.
Pēc mirkļa, es izdzirdēju, ka kāds klauvē pie durvīm, un nekavējoties, es padevu signālu sargiem, lai tās atver.
- Ser! Namjoons ir atnācis.
- Sauc iekšā. - Es ieracies papīros atbildēju.
Kad Namjoons ienāca iekšā, viņš ierunājās.
- Boss! Viņ.... - Es neļāvu viņam pabeigt.
- Viņa paēda? - Es diezgan strikti jautāju.
- N-nē...-es jutu, ka viņa balss pieklust.
- Tad kāpēc es tevi sūtīju? Huh? - tagad es pacēlu galvu. - Tu man nekad neliki vilties savā gudrībā, bet laikam visam ir pirmā reize. Ko lai es ar tevi iesāku huh?! - Es tagad nedaudz pacēlu balsi, kad paņēmu savu pistoli un devos viņa virzienā.
- Boss e... es lab... ošos. - viņam raustījās balss, un tas lika man pasmīnēt.
- Tu zini, es tev uzticos, tápēc, es tev ļaušu dzīvot,bet sods tev ir jāsaņem. - ar to es iešāvu viņam kājā, kas lika viņam iekliegties no sāpēm. - Puiši, aizvediet viņu pie Jina un pasauciet Jieun pie manis. - Es norādīju sargiem, un viņi pameta manu telpu.
Jieun pow:
Es mierīgi gulēju savā gultā, kad izdzirdēju šāviena troksni, kam pēc tam sekoja kliedziens, tāpēc es nekavējoties, devos skaņas virzienā, kura par brīnumu veda Yoongi kabineta virzienā.
Kad gandrīz biju klāt, es redzēju, ka sargi palīdz Namjoonam paiet, jo viņam bija sašauta kāja, tāpēc es vēl ātrāk, devos uz Yoongi kabineta.
Iegājusi iekšā, es redzēju Yoongi kurš sēž savā krēslā ar pistoli rokās, tajā brīdī, manī uzplūda vēl vairāk dusmu.
- Tu esi galīgi traks?! - es devos viņa virzienā.
- Jieun, tu jau te? - Viņš izskatījās izbrīnīts. - Paēdi?
- Ak dievs! Tu esi galīgi galvu saspiedis? Kas ar tevi notika?! Galināt cilvēkus, ir patīkamāk nekā būt kopā ar savu ģimeni ja? Tu esi bries.... - Es nepabeidzu, kad viņš pēkšņi izšāva uz grieztiem.
- Pietiek! Es cenšos tevi pasargāt, tu to nesaproti?! Es gaidīju gadu! Veselu gadu, lai varētu tevi ar vecākiem nogādāt pie manis drošībā! Es gadiem trenējos, lai varētu jūs aizsargāt, bet man neizdevās, jo mamma ar tēti, jau tika nogalināti! Es kļuvu par mafiju, lai varētu jūs aizsargāt, bet tu to nesaproti! - Viņš uz manīm kliedza, un man noritēja asara.
- M... Mamma ar t... Tēti ir miruši? - Es nespēju tam noticēt.
- Diemžēl jā, es nepaspēju laikā izsūtīt Jiminu un J-Hope, lai viņus izglābtu, bet man izdevās izglābt, tevi, tāpēc lūdzu palīdzi man atriebt viņu nāvi, kļūsti par vienu no mums. Lūdzu! - to izdzirdot man parādījās smaids. - Jieun? Kas tev padomā?
- Noslaucīsim tos neliešus, no zemes virsas. - Es iesmējos,un pametu Yoongi kabinetu, lai dotos pie Jungkooka.
Nonākot pie viņa istabas, es nekavējoties ieskrēju iekšā.
- Jieun? - Viņš izskatījās pārsteigts.
- Apmāci mani! - es pasmīnēju.
