Sabiedrības pabira

Projām

Iznākusi uz ielas, viņa juta apkārtējo spiedošo gaisotni, tāpēc iegriezās tuvākajā šķērsielā, kura bija tik šaura, ka knapi vieglā mašīna varēja izspraukties cauri. Sieviete devās ātrā solī uz priekšu. Nākamajā krustojumā viņa iegriezās vēl šaurākā ejā un uz mirkli apstājās. Palūkojusies sev apkārt, viņa nodomāja, ka tuvumā neviena nav, ka neviens viņu nenovēro. No somas viņa izvilka tumšu saini. Atvērusi saini, Doloresa salocīja metru garu kātu, kuram pārklāja pāri saiņa audumu. Pieglaudusi audumu pie kāta, viņa vēlreiz pārbaudīja, vai neviena tuvumā nav, tad ar plašu vērienu atrāva vaļā milzīgu lietussargu. Pārlikusi to pār labo plecu, Doloresa sāka iet dziļāk šaurajā ejā. Ar katru soli viņa paātrināja tempu, līdz beidzot sāka skriet, ceļot lietussargu sev virs galvas. Sejā viņa sajuta spēcīgu vēju. Vēl tikai viens solis, kuru viņa pret zemi sajuta tik vien ar purngalu. Vējš spēji uzrāva Doloresu gaisā ar visu lietussargu. Sieviete stingri turējās pie kāta, veroties debesīs. Viņa tika celta arvien augstāk un augstāk. Kupli un garie svārki plandījās starp kājām. Vējš izšalca caur viņas matiem, sapūšot blondās šķipsnas uz sejas. Ar brīvo roku viņa izvilka matus no mutes un deguna.

-Es nezinu, uz kurieni. Kaut kur prom!

Vējš mainīja virzienu, un Doloresa noelsās, sažņaudzot lietussarga kātu. Viņa virpuļoja gaisā kā tumša pieneņpūka. Viņas apģērbs un lietussargs bija tumši, teju melnas krāsas, vienīgi seja un mati bija gaiši. Palūkojusies lejā, Doloresa redzēja lietus mākoņus, kuri savilkās virs pilsētas. Kaut kur noducināja pērkons. Pēc laba brīža arī zem kājām nošķēla neliela zibens šautra. Vējš iegrieza lietussargu, un Doloresa ielidoja mākoņos. Pēc mirkļa pavērās skats uz pilsētas jumtiem. Zem mākoņiem bija tumšs, tāpēc māju logos spīguļoja ugunis.

-Kas šī ir par vietu?-Doloresa vaicāja.

Vēja brāzma iegrieza, un Doloresa ielidoja atkal mākoņos. Sapratusi, ka vējam nav labs garastāvoklis, viņa nolēma uz to nepaļauties. Saņēmusi visus savus spēkus, Doloresa pa lietussarga kātu pavilkās uz augšu tik tālu, lai aizsniegtu āķīti, kurš turēja lietussargu vaļā. Piespiedusi to, viņa pievēra lietussargu, lai vējam būtu mazāks laukums, ko turēt gaisā. Viņa sāka strauji krist lejā. Vējš apkārt ārdījās kā traks, taču iesākt neko nevarēja, kamēr lietussargs bija pusatvērts. Doloresa, tuvojoties zemei, lēnām, ar spēku sāka vērt vaļā lietussargu, līdz atkal vijīgi planēja virs zemes. Vējš lejā bija mierīgāks, tāpēc padevīgi nosēdināja Doloresu uz kādas mājas jumta. Doloresa piesita pie zemes labo papēdi divas reizes, tad kreiso papēdi. Aizvērusi lietussargu, viņa notina auduma saini, salocīja garo kātu sešās daļās un ietina sainī. Saini noglabāja somā. Pār mājas dzegu Doloresa novērtēja apkārtni un laiku, kur bija nonākusi. Apkārtne šķita ļoti līdzīga tai, no kuras viņa bija devusies prom. Bija skaidrs, ka viņa atrodas 21.gadsimtā. Caur nakti klejojošie jaunieši nepārprotami uzvedās kā iepriekšējā vietā. Doloresa no somas izņēma spogulīti un mazliet piekārtoja matus. Gaišā čolka bija izspūrusi uz visām pusēm, taču viss pārējais stāvēja savās vietās. Lūpu krāsu sieviete bija nokošļājusi iecirknī. Somā atradusi lūpu krāsu, viņa uzkrāsoja lūpas un pārbaudīja acu kosmētikas stāvokli. Svārkiem viņa pārbrauca ar roku, notraucot mākoņu atliekas no ielocēm. Atmetusi matus, Doloresa apgriezās ap sevi uz kreisās kājas un smaidot devās lejā.