Ciems

《1.》

Esmu pamodusies pirms modinātāja. Un, protams! Kā gan lai guļ pirms elles vārtu atvēršanās? Riebjas tie prusaki tur visapkārt...
Bazūnē, čalo, ņirdz, čum un mudž.
Riebjas!!!
Un vel sola vētru...

Ak nē!!!
Vētra
Kā gan varēju aizmirst... Stulbene!!!
Nav vairs mātes, ka palīdzētu mani iebāzt krātiņā. Un to zin vel tik daži, bet tie atrodas pazemē!
Nu.. Izņemot viens, bet viņš tur drīz dosies, jo nevēlas ar mani sastapties! Tātad esmu pamesta cīnīties viena pati?
Smalki
Nu esmu gan spēcīgāka un visu kontrolēju (lielākoties), bet šis ir kas cits, atšķirībā no mazajiem vējeļiem.

Un ja nu vel kāds zin?

Nē
Tas nevar būt.
Pagaišreiz viss gāja gludi un es valdos visu laiku.
Tā kā... Neviens neko nezin!

Un te nu skan modinātājs...
Ugh
Krīt uz nerviem tas drindzelis!
Būs jāsasit kādu dienu.
Varbūt nemaz neiet uz to skolu?
Neviens tak nepamanīs, ka neesmu. Varbūt domās, ka aizgāju postā un labi ar' ir!
Varbūt es kādudie... -"Melisa kusties taču"
Ak... Protams, es nevaru tēlot beigtu! Stulbi!
-"Es jau kustos!"
-"Es nedzirduuu"
*nokrīt glezna*
-"Un tagad?"
-"Kusties un valdies skuķi"

Blah blah blah

Gerijam nepatīk, kad "mētāju" lietas! Bet kas gan viņš tāds, lai man pavēlētu? Nu itkā viņš dod man pajumti, bet tas nedod tiesības mani komandēt.
Ak...
Laikam jāceļas!