Nešķīstās Zemes

1. Miera ieleja - Netaisnā dzīve kalnos

Pašā mežonīgo austrumu nomalē, parastā salmu gultā saldi dusēja izstīdzējis jauneklis. Garumā kārneklis bija izstiepies, tagad atlika tikai pieņemties miesā. Tas bija Daniels Rubenis. Ap viņa uzvārdu vijas dažādas leģendas, bet daudzas no tām nav patiesas.

Pēc sejas viņš nebija nekas īpašs. Zem taisnajiem, tumšajiem, izspūrušajiem, taukainajiem matiem atradās sīviem sejas vaibstiem apveltīts, velnišķīga paskata ģīmis, kas tai pat laikā bija draudzīgs un labsirdīgs. Šobrīd miegā bubinādams, puisis pagriezās uz otriem sāniem un spožā rīta saule caur loga rūti izdedzināja viņam acis.

"Velna milti!" Daniels uzlēca augšā. "Saule jau sen ir uzlēkusi. Janka, celies!"

Puisis paskatījās uz otru gultu pretējā istabas galā. Tā bija tukša. "Nopietni? Janka aizgāja bez manis?" Janka, labākais Daniela draugs, ar ko viņš dzīvoja vienā miteklī, pirms kāda brīža bija pametis māju. Nu Danielam atmiņā atausa nesenie notikumi. "Iespējams, varbūt, laikam, Janka tomēr mani bija modinājis. Njā, es sāku tagad kaut ko nedaudz atcerēties. Viņš man bļāva ausī, es pa miegam nomurmināju, ka celšos, bet tad uzreiz atkal aizmigu," Rubenis izsecināja. Vēl mirkli pakasījis savu niezošo pakausi, par kaut ko aizdomājies, jauneklis pēkšņi atjēdzās un izleca laukā no gultas. Viņš kavēja.

Pēc pāris minūtēm Daniels ar savu skolas kuli pār plecu jau bija laukā no mājas. Ārā saule tā apžilbināja, ka bija pat jānošķaudās.

Puisis dzīvoja pilsētas nomalē, tāpēc lai tiktu līdz skolai bija jāpieveic krietns gabals un jāšķērso mazā upīte. Daniels steidzās pa galvu pa kaklu. Vakardienas apņemšanās vairs nekavēt skolu bija jāizpilda par katru cenu.

Pēc vairāku minūšu nogurdinoša skrējiena, puisis nonāca līdz tiltam.

"Tieši tagad?" Daniels bija nepatīkami pārsteigts. Pie tilta stāvēja tumšs tēls. Aiz garlaicības vilcinādams laiku, tas spārdīja akmeņus. Pamanījis Danielu, tumšais stāvs ar svilpienu paziņoja saviem biedriem, ka parādījies kas interesants.

Daniels uzreiz saprata, kas tie tādi ir. No tilta apakšas izlīda trīs melnās kapucēs tērpti "Veseru bandas'' bandīti un gluži kā melni kraukļi sasēdās uz ceļa. Tā bija pilsētu terorizējoša pusaudžu banda, kuru vadīja Reinis Pākstulija. Katram no bandītiem rokās bija savs smagais dzelzs āmurs, jeb veseris. Tas bija viņu galvenais ierocis, atpazīšanas zīme un iemesls bandas nosaukumam.

"Kas tad mums te ir?" izsmējīgā balsī iesaucās viens no bandītiem un novilka savu kapuci. Atklājās pusčirkainu matu ērkulis, tumši riņķi zem acīm un sasprēgājušas, sakodītas lūpas, kas viss balstījās uz nedaudz sakumpuša stāva. Tas bija neviens cits, kā pats Pākstulija, Daniela vecais skolasbiedrs. Savam mērķim viņš tuvojās lēniem, nesteidzīgiem soļiem, labajā rokā turēdams prāvo dzelzs veseri. Pelēkzaļais acu skatiens ieurbās Daniela sejā, nu jau Reinim atrodoties tikai rokas stiepiena attālumā.

"Kur tad tu tagad domā doties? Kā tu vispār uzdrošinies spert savas dubļainās kājas uz mana tilta?" Reiņa nodoms šoreiz bija tikai nedaudz paķircināt Danielu.

"Es eju uz skolu," Daniels, izturēdams Reiņa skatienu, garlaikoti atbildēja. Tad viņa sejā pavīdēja viegls smīns. "Tev arī derētu kādu reizi tur parādīties, savādāk paliksi tāds, kāds esi – analfabēts."

Pākstulijas seja uzreiz pārvērtās. Sadusmojies par šādu nekaunību, bandīts mainīja savu nodomu. Patiesībā Daniels bija vienīgais, kas pret Reini tā izturējās un tas viņu kaitināja. Abiem bija kopīga pagātne vēl pirms Veseru bandas dibināšanas. Abi divi viens otru labi pazina, taču vairs sen nebija draugi.

"Man liekas, ka tu, Daniel, pilnībā neizproti situāciju, kādā esi nonācis," Pākstulija rokās ievēzēja savu ieroci. "Mēs esam trīs, bet tu viens pats. Sāc lūgties man piedošanu un varbūt es tevi neskartu palaidīšu pāri tiltam."