Nešķīstās Zemes

3. Miera ieleja - Sūrā pagātne

Daniels vēlu atgriezās mājās. Šīs mājas viņš bija būvējis pats savām rokām kopā ar Janku un tagad viņi abi tur dzīvoja jau vairākus gadus. Neuzmodinājis draugu, Rubenis ielīda gultā. Vislabākais tagad bija aizmigt, taču puisim šobrīd miegs nebija nevienā acī. Visu laiku viņa galvā atkārtojās tās pašas domas. Atmiņā uzausa seni notikumi un viss viņa naida sākums. Šī naida, kas grauza Danielu no iekšpuses.

Tēvocim Rubenim patika stāstīt stāstus. Viņš nebija saudzīgs vīrs un netaisījās ne arvienu auklēties, tāpēc atklāja visu skarbo patiesību pat savam mazajam brāļa dēlam, Danielam, kad tas bija pietiekami vecs, lai varētu pats sev ieliet krūzē ūdeni.

"Daniel, mēs dzīvojam "Miera ielejā". Tu zini, kāpēc to tā sauc? Tāpēc, ka šī ir pati mierīgākā vieta uz zemes virsas, nošķirta no visas pārējās pasaules, šeit nekad nekas nenotiek. Vismaz tā kādreiz tika uzskatīts. No vienas puses mūs ieskauj nebeidzama jūra, bet no otras – kalnu grēdas, kuras neviens svešinieks nekad nešķērsos. Aiz šīm kalnu grēdām atrodas Nešķīstās Zemes. Kad pats biju jauns, piedzīvojumu garšas dzīts, es pametu Miera ieleju un devos apceļot pasauli."

"Kad tu biji jauns? Man likās, ka tu vienmēr esi bijis vecs," mazais Daniels brīnījās.

"Visi cilvēki kādreiz ir jauni, bet tas nav svarīgi. Klausies tālāk! Tas, ko es pieredzēju Nešķīstajās Zemēs bija tikpat, kā nonākt ellē. Es pat nezinu, kā man izdevās no turienes atgriezties dzīvam, taču pilnīgi sveiks un vesels es neatgriezos. Par savu ceļojumu es samaksāju ar vairākām briesmīgām kaitēm, kā, piemēram, ar šo te lielo rētu pār plecu, kuras dēļ nevaru vairs ilgi strādāt ar kreiso roku. Tā ātri nogurst un sāk sāpēt mugura."

Tēvocis novilka kreklu un parādīja mazajam puikam pretīgo saaugumu.

"Fui, kā tu to dabūji?"

"To stāstu es tev izstāstīšu citreiz, taču tagad klausies tālāk. Es izceļojos pa Nešķīstajām Zemēm daudzus gadus, pieredzēju šausmu lietas un atgriezos pusdzīvs mājās. Es tā biju noilgojies pēc ģimenes, ar kuru sastrīdējos pirms māju pamešanas, ka biju gatavs visas nesaskaņas atstāt pagātnē. Redzējis, kāda ir dzīve citur, sāku novērtēt to, kas mums šeit Miera ielejā ir dots, un gribēju atsākt strādāt kopā ar savu tēvu, tavu vectēvu. Tā nu es atgriezos mājās, atkal ieraudzīju šos skaistos, zaļos kalnus un biju tik neizsakāmi laimīgs. Taču tad es nonācu pašā pilsētā un tas, ko es uzzināju, mani pamatīgi satrieca. Mans brālis, tavs tēvs, Daniel, bija miris. Viņš bija mans labākais draugs, taču pirms došanās prom, es arī ar viņu biju sastrīdējis. Tā nu mēs vairs nekad nesalabām."

"Kāpēc viņš nomira?" puika jautāja. Viņš nemaz vēl nesaprata, ko šis vārds "tēvs" nozīmē, taču, ja tēvocis to pieminēja, tad tam vajadzēja būt kam svarīgam.

"Tas, ko es uzzināju bija šāds stāsts," tēvocis turpināja. "Manas ilgo gadu prombūtnes laikā bija notikušas daudzas lietas. Vispirms tavs tēvs bija aprecējies. Tad kādu dienu, pirms daudziem gadiem, miers šajā pilsētā tika izjaukts. No jūras puses Miera ielejā piestāja pirāti un tas nebija nekāds parastais, pēc kaujas noplukušais pirātu kuģītis. Tā bija vesela flote ar cietsirdīgiem, žēlastību nepazīstošiem mežoņiem. Piestādami krastā, viņi daudz ko necerēja šeit atrast, vienīgi pārtiku un ūdeni. Tomēr izpētot apkārtni atklājās netālā pilsētele, kuru pirātu flotes vadonis iekāroja. Viņš ieraudzīja perfektu, Dieva pamestu nostūri, par kādu jau sen bija sapņojis.

Todien notika asiņainas lietas, kuras izdzīvojušajiem vēl tagad rādās murgos. Pēc šiem notikumiem, pirāti pārņēma visu pilsētu un paverdzināja tās iedzīvotājus. Daļa vīriešu, sieviešu un pat bērnu tika bez žēlastības noslaktēti. Tas viss, tā teikt, lai parādītu piemēru un iedzītu Miera ielejas iedzīvotāju galvās to, no kā tiem ir jābaidās. Tavs tēvs bija viens no tiem, kas šajā uzbrukumā tika nogalināts, taču māte, grūtniece, izdzīvoja.