Mēnesriets

1.

1.
Lauva jēra ādā.

Pirmie saules stari apspīdēja koku galotnes, tas bija kā ikdienišķs rituāls,piesaucot rīta iestāšanos, pēc garam mokošām nakts stundām.   

Šeit slējās Biezie Utresas meži un
milzīgie kalna masīvi, to skaistums lika ievilkt elpu ik vienam, kam bija iespēja tos apskatīt. Taču šī ainava kalpoja ka krāšna maska nomaskējot šīz zemes patieso dabu un riebeklības.

kalna grēdas no Utresas galvas pilsētas iedzīvotājiem atdalija līkumota upe,Čūskupes, tā plūda caur šiem mežiem kā milzīga, vijīga Čūska,tinoties ap kalniem. Aiz šiem kalniem atradās ezers, kas pēc formas atgādināja čuskas galvu,tur upe arī nobeidza savu ritējumu. Taču tas nebija galvenais iemesls upes nosaukumam, šī upe bija skarba rakstura, un tikai zinātāji uzturējās tās tuvumā, jo bija visai viegli saindēties ar tās indi.

Vietā pirms nežēlīgās kapraču gravas atradās upes visseklēkā un vismierīgākā daļa.Vienmērīgās straumes dēļ,šī vieta bija drošākā vieta kur šķērsot upi pirms tā nežēlīgā brāzienā skrien cauri kapraču gravai.Šī grava bija pazīstama kā vieta,no kuras pat zinātāji neatgriezās.

Mierīgās ūdens čalas izjauca smagi soļi, pie reizes iekrāsojot ūdeni ar sarkanām sliedēm.
Soļu īpašniecei paveicās atrododot šo vietu, jo tā bija viena no retajām vietām kur droši varēja tikt pāri upei, protams, izņemot tiltu, kas atradās gandrīz pie kalniem, taču tur bija lielāka iespēja tikt nošautam.
Lai gan meitenei bija ļoti paveicies atrast šo vietu, taču īstais izaicinājums sāksies tad, kad viņa tiks pāri upei. Viņa ar abām rokām  stingri turēja asiņojošo brūci, kas pavisam bija izsūkusi meitenes enerģiju. Katrs solis Meitenei lika just dedzinošas sāpes, taču viņa nepadevās, viņai bija jātiek pāri upei un jacer uz žēlastību. Viņa ļoti labi saprata, ko nozīmē šīs dedzinošās sāpes un tas pat baidīja vairāk nekā tas, ka šie ļaudis atklājot patieso meitenes būtību viņai uz vietas nocirtīs galvu, un tomēr vismaz tad tā būs kā žēlestības dāvana.

Tikusi pāri, viņa jau atkal iesoļoja meža biezoknī. Tikusi pārdesmit metrus no upes viņa, sagrīļodamies, pieķērās pie koka, viņa ļāva savam sāpes nomocītajam ķermenim atslābt. Un tad meitenes  saprata, ka nespēj sajust ne savu asiņu smaržu, ne koka mizas rūkto smaržu, bija pazudusi viņas oža. Tas bija pirmais simptoms, ka viņa ir saindējusies.

"4-5stundas" Viņa klusi sev nočukstēja ka atgādinot, ka vēl ir dzīva. Taču zināja, ka drīz vien arī viņas redze un dzirde pavājināsies,tie ir tikai pirmie simptomi,kas liecināja ka inde lēnām izsūc no meitenes dzīvību.
Meitene ar trīcošām rokām lēnām atrāvās no koka raupjā stumbra un kā iedrošinot sevi, viņa nostājās taisni, lai vairotu sevī pārliecību, ka viņa spēj doties uz priekšu. Taču sperot pirmo soli meitene zaudēja līdzsvaru. Viņa  sabruka mīkstajās meža sūnās. Meitene  bija radīta, lai iznīcinātu jebkādas robežas sev priekšā,taču viņas novājinātais ķermenis vairs nespēja piecelties.

Meitene  skaļi iekliedzās, viņa nebija gatava padoties. Viņas kliedziens sanesa gaisā putnus un izbiedēja stirnu, kura tika turēta uz grauda, no kāda mednieku bariņa biedra ieroča.

Meitenes balss noplaka un viņa pati palika tupam uz zemes, viņa neraudāja, patiesībā viņa pat nebija spējīga izrādīt jeb kādas emocijas. Tomēr  Viņa juta aizkaitinājumu un ar abām rokām satvērusi galvu ar pavisam īsajiem matiem, viņa tomēr centās atrast izeju. Viņa koncentrējās uz apkārtnes esošajām skaņām, patiecīga ka vēl to spēja, un centās saklausīt ko tādu, kas spētu viņai palīdzēt un tur tie arī bija. Soļi. Robežsardzes soļi, nesdami gan labas, gan sliktas ziņas. Taču drīzvien tie pazuda, tie pazuda nebūtībā, tos nomainot asa džinkstoņa ausīs. Meitene visai asi uz to reaģēja, viņa paskatījās uz virzienu, kur pedejo reizi bija dzirdējusi šos soļus un tomēr cerēja, cik ironiski, ka viņa cerēja, no kuras cilvēki vairijās, viņa nespēja apstāties, līdz bija atņemta dzīvība, bez žēlestības.

Meitene nebija cerējusi velti, jo viņas cerību stariņš parādijās aiz apvāršņa. Tā bija robežsardzes patruļa, ģērbusies melnā ādā un bruņojušies gan ar šaujam ieročiem, gan dunčiem, kas kalpoja, jā pēdējā mirkļa glābiņš.
Meitene palika tupam, smagi elsodama viņa vēroja vīrus nostajamies viņai apkārt, paversdams ieročus pret viņu, un tajā brīdī iestājās meitenes izdzīvošanas instinkts. Viņa sabruka pa visam, lai ieslēgtu šo vīru žēlestību, un izglābtu ievainotu pamestu meiteni, pēc skata nevainīgu. Šis pavisam nevainīgais triks bija nostrādājis, varbūt ka tas bija tikai tapēc ka robežusargu līderis, bija ziņkārīgs par jaunām ziņām no ārpasaules un par meitenes izcelšanos vispārīgi, vai arī viņus šausmināja fakts ka novargušais ķermenītis paliks nomirt mežā.

Un tā arī tika izlemts glābt meiteni, pat nenojauzdams par jaunākajām ziņām no Liras, kur tika paziņots par bīstamas  kareives izbēgšanu, taču fakts par bīstamu  kareivi neizraisiju tik daudz diskusiju, kā iemesls kapēc lojālā Keina de Lauhreja kareive aizbēga.Un tieši šī neziņa, starp baumām, visus satricināja visvairāk.