Mēnesriets

2.

2.
Neesoši esoša dvēsele.

Nēbūdama pat nomodā,meitene spēja pēc sirdspukstiem noteikt,cik cilvēki atradās ar viņu istabā, viņa to spētu noteikt arī pēc smaržas, taču asiņu smārds nomāca citas smaržas. Viņa dzirdēja arī sačukstamies balsis. Normālā situācijā viņa nebūtu vilcinājusies, tačī šī nebija kura katra situācija. Viņai nebija nodoma, kādu šobrīd nogalināt un turklāt ķēdes, kas grauzās ap meitenes rokām, to nemaz neļāva.

Līdz ko meitene sakustējās, čuksti apklusa, un visa uzmanība tikai pievērsta meitenei, kas ar šaubu pilnu skatienu vēroja vistuvāk stāvošo sievieti.

"Ģuļošā skaistule beidzot ir Pamodusies." Viņa noteica ar smaidu, kuru meitene nemaz nemanīja, jo bija pievērsusies savai labajai rokai,kas ar ķēdi bija pieķēdēta pie sienas, ķēde bija pamatīgi ievainojusi meitenes delnu, taču viņa nelikās par to ne zinis, patiesībā otra roka meitenei izskatijās vēl dranķīgāk, ķēde to bija apskādējusi vēl pamatīgāk. Lai gan šie ievainojumi ellīgi sapēja,meitene neizrādīja sāpes. Iespējams, ka viņa pat līdz galam šīs sāpes neizjuta, jo galva šķita smaga un domas neskaidras.

"Tu esi visai tālu no mājām vai nē tā? kas tu esi?" Viņa jau atkal izdzirdēja sievietes balsi, tā bija stingra un pārliecināta. Meitene pievērsa savu skatienu sievietei, lai gan galva bija dulla viņai pietika saprāta, lai pateiktu ka šī sieviete vada šos ļaudis.

"Vai man vienīgajam liekas,ka šis viss ir bezjēdzīgi?.." Ierunās nu jau cita balss pēc brīža ilgā klusuma. Piesaistījis sev uzmanību viņš turpināja

"Viņa ir apmācīta priekš šādām situācijām, viņa neizpaudīs informāciju, kas var kaitēt viņai vai De Lahrejam." Nu jau arī Meitene pievērsās runājam, ziņkāre bija pārāk liela, lai tai pretotos.Meitene sastapa pelēkas acis,kas jau raudzījās viņā.

"Vai ir cits veids, kā iegūt informāciju?" Sieviete jau atkal ierunājās, taču meitene nepievērsa viņai uzmanību, šobrīd viņai intresēja šo pelēko acu īpašnieks.

"Šobrīd nav." Viņš vilcinoties atbildēja. Patiesībā šī atbilde viņu mazliet mulsināja.

"Tad nogalinat viņu!" Iesaucās kāda bals no aizmugures, kur uz vienīgā krēsla šajā telpā sedēja kāds vīrietis, kuram meitene vēl nebija pievērsusi uzmanību. Viņa redzēja, kā viņš pieceļas no savas sēdvietas un soļo viņas virzienā.

"Nav jēgas viņu te turēt, ja viņa klusē un apdraud mūs." Viņš turpināja pievērsdams parejo uzmabību. Meitene nenolaida no viņa skatienu, un viņš to apzinājās. Taču iemesls nebija tāds, kā viņam šķita. Viņa to nedarijai aiz naida, bet gan tapēc, ka viņai viņš šķita pazīstams, tā it kā viņa būtu viņu redzēju pirms tam, taču viņa nesaprot ne kur vai kad.Tas viņu biedēja, jo tas lika atcerēties, ko tādu, ko viņa nekad nebija pieredzējusi, lai gan atmiņas bija parāk neskaidras, lai tās saprastu, taču tās bija dziļi norakstas meitenes smadzenēs.

"Nē, mēs nevaram viņu nogalināt,mēs viņu varam izmantot pret Keinu." Pelēko acu īpašnieks domīgi noteica un pavērsās pret sievieti,kas pirmā uzrunāja meiteni.

"Man ir ideja kā." Turot ciešu skatienu ar meiteni viņš noteica, un tad  paskatījās uz parejiem un norādīja uz durvīm kā zīmi, ka vēlas aprunāties citviet.

Palikusi viena meitene apjauta, cik patiesībā viņas muskuļi surkstēja un to cik viņa pārgurusi ir. Ķēdes ar ko viņa bija saķēdēta bija par stingru, lai meitene spētu apsēsties,tas bija ļoti nogurdinoši.

Pavadod nakti nomodā, viņa saprata to cik patiesībā viņa biedēja cilvēkus, ne jau izskata dēļ, tieši otrādāk, meiteni varētu uzskatīt par apbrīnojami skaistu. Taču fakts, ka meitene ir radīta, lai nogalinātu, cilvēkus atbaidija. Meitene sevi par to mēdza ienīst. Viņai tas izraisīja riebumu tas cik atri viņa spēja nogalināt, nevilcinoties un bez vainas apziņas. Tas lika justies kā necilvēkam. Var jau būt ka meitene vienkārši to nespēja pieņemt, taču viņa arī neļāva savām mutācijām pārņemt viņu. Mutante - tieši tā viņu sauca citi, neatkarīgi no meitenes varda. Patiesībā meitenes vards bija atņemts, līdz ar meitenes iepriekšējo dzīvi. Un tomēr viņa bija savādāka, viņa nebija kā citi Keina De Lauhreja uzlabotie kareivji. Viņa neļāva tiem parņemt viņas prātu pilnībā.