ROBEŽA

I Tikšanās

Plaukstas apvijas ap pildspalvu liekot kauliņiem uz pirkstiem izspiesties baltiem. Tvēriens ap to ir pārāk cieš un tā pārlūst kā vējā pluinīts koka zariņš. Tinte noklāj plaukstu un uz aprakstītās lapas atstāj neglītus pleķus, kas liedz izlasīt dažus no uzrakstītajiem vārdiem. Tas liek iedomāties par to, kā būtu, ja tās būtu asinis, kas plūst pa atplēstajām brūcēm.

Bet tad viņš aptveru, ka nav nemaz tik slikti. Reizēm liekas ka tu vairs nespēj no slīkstošās laivas smelt laukā ūdeni, bet tad tu atduries pret sēkli un saproti, cik dumji bija domāt par padošanos.

Ādams plaukstas pārslīd pār galda virsmu. Aprakstītās papīra lapas paceļas gaisā. Tās lido lēni un nesteidzīgi. It kā izbaudītu savu lidojumu un negribīgi piezemējas uz grīdas.

Skatiens aizlīd līdz logam. Baltas sniega pārslas sitas nespodrajā stiklā. Gluži, kā alktu iekļūt istabā. Siltumā, kur tās sagaida ātra nāve. Skarba patiesība, ko tām neuzzināt.

Ādams pielec kājās. Pie basajām pēdām līp papīra lapas un velkas līdzi, sperot soļus uz durvju pusi.

Viņš atrauj durvis, gandrīz saskriedamies ar brāli. Daniels izgrūž caur lūpām lamu vārdus un ieslīd vannasistaba, aizcirzdams durvis.

Basās kājas tiek ieslidinātas zābakos. To auklas nekārtīgi aizbāztas aiz zābaku malām. Mugurā tiek uzrauta melna ziemas jaka ar oderi. Rāvējslēdzējs iecērtas zodā. Ādams sarauc pieri un paberzē plaukstu pret sapošu vietu.

Atraujot ārdurvis, sejā iecērtas auksta vēja šalc. Sniegs sitās sejā, bet tas neaptur no skrējiena, tas mudina mesties iekšā vētrā un atrast to, kas bija licis sajust, ko iepriekš nejustu. Atkarību izraisošu.

Solījums sev vairs nekad to neatkārtot, pazūd nebūtībā.

***

Selīna cieši iekrampējas somas lencēs. Viņas skatiens vērtējoši pārslīd pār autobusa pieturu. Nevienas dzīves dvēseles. Vien visu aprijošs sniegputenis. Vai tiešām viņa atkal aizgulējos skolas bibliotēkā un nokavēja autobusu?

Selīna smagi nopūšas un uzlūko savus zābaku purngalus. Līdz mājām ir tāls un nogurdinošs ceļš, bet aukstums jau tagad liek zobiem klabēt. Nesilda ne siltie dūraiņi, ne vilnas zeķes, kas ar mokām ievilktas šaurajos zābakos.

Varētu piezvanīt vecākiem, bet telefona baterija nosēdusies jau pirms laba laika. Tas traucējis arī sekot līdzi laikam, kas būtu apturējis no autobusa nokavēšanas.

Selīna sper pirmos soļus, gar ceļa malu. Garām patraucas vairākas automašīnas, kas iepūš ledus aukstu šalti sejā. Viņa neuzdrošinās pacelt skatienu vien lūkojas uz savām salstošajām kājām.

Viņa vienmēr ir vēlējusies izbaudīt īstu ziemu un šogad daba ir papūlējusies par visām ekstrām. Selīna būtu daudz laimīgāka, ja tā būtu pacietusies līdz brīvlaikam.

Soļi ir gausi un viendabīgi. Domās maisās neskaitāmas domas par to, kas gaidāms rīt. Par Ziemassvētkiem, kas strauji tuvojas. Jaunā gada sagaidīšanas balli. Par vilkiem, kas klīst pa mežiem. To cik bīstami ir vienai iet pa meža ceļiem uz mājām. Par pastaigām ar basām pēdām un to radītajām sekām. Drudzi un iekavētu skolas nedēļu, kas likusi mācīties divtik vairāk.

Šoseja beidzas. Priekšā parādās ierastais zemes ceļš. Vel tikai četri nogurdinoši kilometri līdz mājām. Viņa nekaunīgi izbrien ceļa vidū un spārda ledus gabalus. Dusmas uz sevi aug spēkā. Stulbene. Tik stulbi atkal nokavēt autobusu. Aizmirs telefona lādētāju. Mērot nogurdinošo ceļu mājās.