ROBEŽA

I Selīna

Aukstums.

Pa plati atvērto logu ieplūda dzestrais decembra gaiss. Tas apņēma Selīnas slaido augumu. Lika uz bālās ādas uzmesties sīkai zosādai. Meitenes stiklainās acis vērās sniegpārslu virpulī, kas apsedza zemi un koku kailās galotnes. Dažas no sniegpārslām savu deju beidza uz platās palodzes, kas šķīra meiteni no satikšanās ar sniegputeni.

Ļaujot zīda naktskreklam noslīdēt gar kailajiem stilbiem, Selīna piecēlās un lēnā, nesteidzīgā soli piegāja pie plaši atvērta loga, kas pavēra skatu uz sniegoto ziemas dienu.

Auksta vēja brāzma tika iepūsta meitenes sejā, liekot rudajām matu šķipsnām pieglausties cieši ādai. Otra vēja brāzma iepūta sejā baltās sniegpārslas un aizvērusi savas acis meitene ļāva tām slīdēt gar degunu, pieri un vaigiem. Tās pārvērtās lāsēs un nopilēja uz platās koka palodzes, atstājot slapjus pleķus, kas iesūcās kokā.

Salti.

Selīna atvēra acis.

Klusums.

Kapa klusums lika meitenes sirdij iepukstēties straujāk. Selīna izliecās pa atvērto logu tieši sniegpārslu virpulī, kas apņēma viņu no visām pusēm.

Skatiens satraukti šaudījās gar meža biezokni, bet biezais sniega putenis neļāva saredzēt tālāk par pirmajiem koku siluetiem.

Meitene steidzīgi metās pie krēsla, kas bija novietots pie ozolkoka rakstām galda.

No rūpīgi salocītās drēbju kaudzes virspuses, viņa paņēma silto, adīto jaku. Selīna centās to uzvilkt mugurā, bet pirksti piņķerējās gar audumu un nagi ieķērās atirušajos diegos, nespējot pienācīgi to satvert trauslajās plaukstās.

Šķiet bija pagājusi mūžība, kad meitene uzlika plaukstu uz ledainā durvju roktura un steidzīgi piespieda to.

Eņģu čikstēšana atskanēja reizē ar skaļām gaudām, kas izlauzās caur vēja brāzmām un sasniedza meitenes ausis, kā patīkama, nomierinoša mūzika.

Selīna steidzās atpakaļ pie loga. Pārliekusies pār plato palodzi viņa uzlūkoja apkārtni. Cieši aizžmiegusi acis meitene atkal lūkojās meža biezoknī. Skatienam pavērās vien sniegputenis, Baltais sniega mākonis aizklāja skatu uz mežu.

Viņai tas bija jāredz. Nepietika vien ar dzirdēto.

Selīna uzrāpās uz palodzes.

Meitene noslīdēja gar ķieģeļu sienu, ļaujot basajām pēdām skārt sniega segu. Caur ķermeni izskrēja miljoniem aukstu tirpu, kas lika zobiem ieklabēties, bet laika, lai griestos apkārt un uzvilkt siltāku apģērbu nebija.

Kājas iestiga sniegā, bet Selīna neļāva aukstumam sevi apstādināt. Cieši savilkusi mātes adīto jaku ap augumu, viņa, pretojoties vējam un sniega putenim, spēra soli tuvāk mežam.

Solis pēc soļa meiteni tuvināja kārotajam. Aukstumā klabošie zobi un pārsalušās pēdas nebija gana labs iemesls, lai grieztos atpakaļ.

Atskanēja vel vienas gaudas, bet tās nepiederēja viņas zvēram. Tās bija kāda cita gaudas. Tās nespēja meitenes vēderā un krūtīs likt ieplūst tai patīkamajai kņudoņai. Tās šķita baisas. Gluži kā brīdinājuma saucieni, lai netuvojas. Tās skanēja no meža biezokņa un Selīna pat negrasījās likt tām sevi iebiedēt un apturēt no pārdrošā gājiena.

Vel pavisam nedaudz un Selīna vairs nespētu spert soli uz priekšu. Tam vairs nebija nozīmes.

Vilks.

Selīnas skatienam pavērās vilks.

Rūsganais kažoks bija noklāts baltajām sniega pārslām. Pa nāsīm plūda garaiņi, kas pacēlās gaisā gluži kā pelēkie dūmi no Selīnas mājas skursteņa. Vilks gluži, kā gaidīdams sēdēja nekustīgi un vērās tieši Selīnas acīs un Selīna vērās tam pretim.

Meitenes sirds iepukstējās straujāk. Selīna aizturēja elpu un lūkojās vilka tumšajās acīs. Tajās gailēja, kas noslēpumains un satraucošs. Tajās atspīdēja sniegpārslas un Selīnas trīcošā seja.

Vilks sakustējās. Tas izslēja savu purnu pretim baltajām debesīm un iekaucās. No meža atskanēja atbalss un līdz ar Selīnas vilku kauca arī citi vilki. Kā pasakaini skaists skaņdarbs, meitenes ausīm skanēja to kaucieni un gaudas.

Tad vilks pieslējās kājās. Tas šķita pārāk liels un bīstams. Acīs iegailējas vel otra uguns. Ledus auksta un baisa.

Viņa nekustīgi stāvēja un lūkojās, kā vilks atkāpjas un tad, strauji apgriezies, metas atpakaļ meža biezoknī pie saviem biedriem.

Selīna vēlējās skriet vilkam pakaļ, bet basās nosalušās kājas bija sastingušas. Un aukstums, ko meitene vairs nebija jutusi, atkal apņēma viņas miesu.