ROBEŽA

I Ādams

Sniegs.

Sniegs ir visur. Tas cērtas sejā. Slīd gar vaigiem kā ass smilšpapīrs. Trinas gar ādu un saldē to. Tās aizkļūst aiz jakas un zābakiem, kur izkūst uz siltās ādas un pārvēršas ledus aukstā ūdeni, kas slīd un saldē. Sniegpārslas ieķeras īsi apcirptajos matus. Tas ķeras skropstās, liekot skatienam aizmigloties un pasaule saplūst vienā lielā plankumā.

Bet kājas nes uz priekšu pašas. It kā tur, meža biezoknī, būtu, kas tiešām vērts.

Vējš trinas gar ausīm pārāk uzstājīgi. Viss, ko spēj sadzirdēt, ir tā nerimstoša dziesma un sirdspuksti, kas sitas krūtīs pārāk strauji un uzstājīgi. Tie gluži vai laužas brīvībā.

Prāts.

Ādama prāts ir kā ieslīcis nebūtībā. Domas ir sastingušas, sasalušas līdz ar stindzinošā sala iestāšanos. Prāts nespēj tās kārtot vai atšķirt citu no citas. Putra galvā kļūst arvien biezāka.

Kaut kur tālumā atskan gaudas. Vilka gaudas. Tās ir vilinošas un aicinošas. Cilvēkam, kurš ieslīcis rutīnā, vienmuļajā, netaisnīgajā pasaulē, tās ir izaicinošas. It kā izaicinātu atrast to īpašnieku un skatīt vaigā.

Saprāts.

Ādams strauji apstājas. Viņš atspiežas pret kādu priedes stumbru un noliecis galvu sāk pētīt savas plaukstas, kas kļuvušas zilas.

Adrenalīns apsīkst un prātā stājas viegla panika. Kas viņu bija mudinājis, mesties mežonīgajā pastaigā? Kas bija licis uzmeklēt vilkus, kas gaudo meža biezoknī?

Muļķīgākais, ko kāds var iedomāties.

Vieta šķiet pārāk sveša. Nojausma, kur spert kāju, lai izkļūtu no meža un sniegputeņa - nav nekāda.

Ādams izlemj par labu iešanai tā, lai sniegs cērtas pakausī nevis sejā. Seja jau ir pietiekoši cietusi un soļi ir divreiz lēnāki, ja jāpretojas vējam.

Kājas iegrimst sniegā pārāk dziļi un tiek samērcēti bikšu gali. Plānais audums nesilda pietiekoši stipri. Tas liek ādai pārklāties ar sīku zosādu.

Spēks ir gandrīz vai pametis ķermeni. Lai kustētos uz priekšu ir jāpieliek pamatīgas pūles.

Kad šķiet, ka Ādams ir apmaldījies tik ļoti, ka vairs nekad neizkļūs no meža, priekšā parādās pelēks siluets.

Vilks.

Viņš jau grasās kliegt pēc palīdzības, bet tad aptver, ka tas nepieder cilvēkam, bet kādam, kas viņa rīkli varētu pārkost ar vienu zobu cirtienu.

Saglabā klusumu un tas aizies.

Vilka stāvs kļūst ar vien lielāks. Tas tuvojas Ādamam, bet viņš ir kā zemē iemīts un nespēj spert ne soli no vietas.

Iepriekš vilki bija šķituši vilinoši, tagad tie šķiet biedējoši un bīstami.

Bailes un adrenalīns.

Viņš vel nekad nav tik ļoti baidījies, kā tagad. Adrenalīns atkal ieplūst asinīs. Ķermenis sāk drebēt un visi matiņi saceļas stāvus.

Vilks atņirdz savus zobus. Viņš sākt rūkt, bet paliek uz vietas. Dažus soļus no Ādama auguma.

Ādamam aizraujas elpa. Viņš nekustīgi raugās vilka gailējušajās acīs. tajās var apmaldīties un pazust.

Tik neparasti un vilinoši. Tik baisi, bet tajā pašā laikā skaisti.

Tālumā atskan kāda cita vilka gaudas.

Barvedis.

Zvērs sakustas un sāk rūkt vel skaļāk. Tas lēnām atkāpjas. Kāds sauc to pie sevis.

Šķiet vilks baidās tik pat ļoti kā Ādams.

Tas strauji pagriežas pret Ādamu ar muguru un metas prom.

Ādams nekustīgi noraugās stāvā, kas izplēnē ar vien tālāk. Vilks saplūst ar sniegputeni un mežu.

Velme iet tam līdzi tiek nogrūsta dziļi prāta tālākajā stūrī. Saprāta balss liek ātrāk atrast izeju no meža. Avīzēs parādās pārāk daudz ziņu par bezvēsts pazudušiem cilvēkiem un mežā atrastiem, saplosītiem līķiem.

Viens vilks tevi atstās dzīvu. Bars šo zvēru būs gatavi saplosīt tevi dzīvu.