Es esmu parasta meitene vārdā Li. Esmu ļoti jauka un gudra kas pārsteidz manus vecākus.
Visu šo jūs lasāt manā dienasgrāmatā..
No rīta piecēlos, jo vajadzēja steigties uz skolu, nedomāju ka Jums būs interesanti lasīt par manu rītu. Tā tad, es jau traucos uz skolu jo negribēju nokavēt pirmajā dienā. Tas nav forši.
Jau biju pie skolas un redzēju tik daudz bagātu studentu, tie studenti ir ļoti populāri un reputācija ir ļoti laba, ja kāds nojauks reputāciju tad būs slikti, es jau to zinu pēc pagājušās skolas. No skolas es aizgāju, jo mani mobingoja. Eh, man riebjas tie bagātie jo tie ir tik nejauki kas man ļoti nepatīk. Iegāju skolā, visi uz mani blenza jo neviens šajā skolā nav redzējis meiteni kurai ādas krāsa ir bāla. Jā, jūs pareizi izlasijāt. Man ir bāla āda kas ir diezgan bailīgi un jocīgi. Mani vecāki arī ir ar tādu ādu, tā ir reta ādas krāsa ar ko mēs lepojamies. Bet es nedomāju ka ar to vajadzētu lepoties, jālepojas ar savām rakstura īpašībām.
Meitenes uz mani skatījās kā uz jaunu medību mērķi. Kā jau parasti visās skolās. Viņu misija ir pazemot mani, es to jau saprotu pēc skatieniem. Puišiem kā jau vienmēr vienalga uz mani, viņiem jau ir savas attiecības.
Tad es ieraudzīju viņu.. skaistu un spēcīgu puisi kurš gāja krietni manā virzienā. Piegāja pie manīm, apskatīja mani. Ar nelaimīgu skaitienu viņš devās prom, protams es nevienam neesmu baigi vajadzīga, tikai ģimenei un draugiem. Pie tā puiša piegāja meitene.
Ak vai, Harij!!! Mans dārgais, es tā saskumu!!!- Meitene iekliedzās.
Hm, Harijs. Interesants vārds!- es domās ar sevi runāju.
Sveiki! Mani sauc Hloja! Kā tevi sauc?- Viena meitene pie manīm piegāja.
Es ļoti sabijos...
Em, sveiki.. mani sauc Li.- es sabijusies un pārsteigta ierunājos.
Ejam, es tev parādīšu skolu!- meitene laipni aicināja mani.
Un tā es iepazinos ar Hloju:)
