Murgs

1. nodaļa

Kā jau katru vakaru es sēžu un skatos pa sava dzīvokļa logu. Visapkārt ir klusums un vienīgais, ko dzirdu, ir putnu čivināšana un vējš, kurš plūkā liepu un citu koku lapas. Pamanu, ka gar māju aizsoļo puisis, kurš, kā lielākā daļa cilvēku, ielūkojas pirmā stāva tumšajā logā. Šajā dzīvoklī neviens nedzīvo, kopš sevi atceros. Citi saka, ka tur spokojas, citi esot dzirdējuši, ka tur pa nakti gaudo vilks, bet es tās visas uzskatu par muļķībām, ja arī tur, kāds ir nomiris, tad tagad viņš ir prom un nekad vairs neatgriezīsies.

Debesis lēnām sāka iekrāsoties maigā persiku tonī, tas nozīmē, ka riet saule un es varu doties pastaigā. Lejā pie durvīm mani jau gaida draudzene Laila.

"Grī!" viņa iesaucas, "gaidu tevi, jau veselu mūžību!"

"Piedod, tu zini, cik ļoti man patīk vērot debesis, kad riet saule," atsaku un uzsmaidu draudzenei.

Mēs dodamies uz mežu, dažreiz šķiet, ka tas nomierina, bet citu reizi šķiet, ka tas grib ievilkt mūs sevī un nekad vairs nelaist vaļā. Dažreiz mežā rodas dīvaina sajūta, kāds it kā tevi vēro, bet tu nezini, ne kurš tas ir, ne no, kuras puses viņš skatās. Mēs runājam par nenozīmīgām lietām, par lietu sakritībām, un Laila stāsta, ka veikalos atkal ir atlaides. Dažreiz šķiet, ka Lailai vajag tikai aiziet uz iepirkšanās centru, nopirkt dažas jaunas kleitas un visas problēmas ir atrisinātās. Ar mani tā nav, ar mani ir daudz grūtāk, un pašlaik es nezinu kā, lai no šī visa izkļūst, bet man prieks, tik tiešām neizsakāms prieks, ka arī jūs esat šeit.

***

Pielecu gultā sēdus no izdzirdētā blīkšķa, lēnām pieceļos kājās un no stūra izvelku beisbola nūju, to man uzdāvināja brālis, tā teikt aizsardzībai. Es pavisam klusu atveru durvis un vēl klusāk izsoļoju no istabas, dzirdu, ka virtuvē atskan soļi, tāpēc, kad esmu pie pašas virtuves atvēzēju nūju un tad ar vienu klusu soli esmu nonākusi virtuvē un man pretī stāv puisis, un es stāvu pretī šim puisim, un mēs skatāmies viens uz otru, līdz viņš klusām izpūš gaisu.

"Nebiju domājis, ka mani sagaidīs tā," svešinieks nomurmina un iesmejas.

"Mēs esam pazīstami?" jautāju vēl joprojām gaisā turēdama, nūju.

"Tagad, jā, būšu tavs dzīvokļa biedrs, bet tu laikam esi Greisa, mani sauc Danjels," viņš nosaka un pasniedz roku, lai sasveicinātos.

Neveikli paspiežu viņa roku.

"Laikam prieks iepazīties," nomurminu, un vēl neveiklāka par rokas paspiešanu ir nūjas nolaišana, tā atsitās pret galdu, un uz tā stāvošā glāze nokrīt zemē, sašķīstot mazos gabaliņos. Kādu laiku vienkārši skatos uz stikla lauskām, kurās gaišajos saules staros laistās kā mazi dimanti un tas man, kaut ko atgādina, tikai es neatceros ko un tad es atkal pievēršos puisim, kurš ar smīnu vēršas manās acīs.

"Man tev parādīt tavu istabu?" jautāju.

"Jā," Danjels atsaka un pārkāpj lauskām.

Es viņam ierādu istabu, atvēlu plauktu vannasistabā un izrādu pārējās divas istabas - savu un viesistabu.

"Cik ilgi, tu te jau dzīvo?" puisis, lasot stiklus, jautā.

"Kādu mēnesi, ievācos nedēļā, kad beidzu skolu," atsaku, "Tad nu, es iešu vēl nedaudz pagulēt."

Danjels tikai pamāj ar galvu un padod man beisbola nūju: "Ceru, ka es nekad ar to nedabūšu pa ribām."

Iesmejos un aizeju uz istabu, ierāpjos gultā un atkal sajūtu patīkamu mieru, tāpēc ātri vien iemiegu.

Pēc nepilnas stundas jau atkal pamostos, pamanu, ka manas istabas durvis ir vaļā un no viesistabas nāk skaļa mūzika. Tas mani sadusmo, šis puisis, Danjels, dzīvo šeit tikai dažas stundas un jau atļaujas pārāk daudz. Un vispār kāpēc manas istabas durvis ir vaļā?

"Izslēdz!" nokliedzos.

Neviens neatbild, tāpēc saucu vēl divas reizes, līdz man apnīk un es dodos uz viesistabu, mājās nevienu nemanu, bet uz dīvāna ir zīmīte, uz kuras ir telefona numurs un teksts: "Aizgāju uz veikalu, ja vajag kaut ko zvani."

Ierakstu telefona Danjela numuru, un man niez nagi, lai pazvanītu viņam un pateiktu, ka man nepatīk viņa mūzikas gaume, bet es to nepaspēju, jo dzirdu, ka pie durvīm nograb atslēgas un pa tām ienāk Danjels, stiepdams trīs maisiņus.

"Kas tad nu, saulīt, slikti sapņi, ka tik pūcīga?" viņš smaidīgs nosaka un apstājas man pretī.

Uzspiežu zvanīšanas pogu, un pēc neilga brīža Danjela kabatā sāk zvanīt telefons, viņš to izņem, paskatās uz mani un pieliek pie auss.

"Izslēdz to stulbo mūziku, saulīt!" bērnišķīgā balsī nosaku un nosmīnu par puiša sejas izteiksmi, kas neizpratnē, blenž un mani, tad viņš pagriežas un izslēdz mūziku.

Pēc tam es iesmējos: "Man nav nekas pret tavu mūziku, tikai, ja es guļu, tad es guļu."

Arī viņš pasmejas un, cik noprotu, saglabā manu numuru. Atlikušo dienas daļu es nosēžu savā istabā, bet, kad iznāku kaut ko uzēst, sajutu debešķīgu smaržu un manas garšas kārpiņas aiz laimes sāk mest kūleņus un dejot. Aizlāčoju uz virtuvi, kurā pie plīts stāv Danjels ap vidukli apsējis rozā priekšautu, un kustoties, mūzikas ritmā, kura ir daudz klusāka nekā no rīta, tomēr pietiekoši skaļa, lai viņš nedzirdētu, ka es atnāku. Pielavos viņam pie muguras un paskatos pār plecu un nodungoju dziesmas melodiju viņam pie pašas auss.

"Tu mani nobiedēji," puisis nomurmina un pagriežas pret mani.

"Lūdzu, saki, ka pagatavoji kaut ko arī man, mans vēders grib ēst" ar žēlīgām acīm paskatos uz viņu un apķeru vēderu.

"Protams, pagatavoju mums abiem risoto ar vistas gaļu," viņš atsaka un paceļ pannas vāku.

Viss, ko es varu, darīt ir pateikties, ka mans dzīvokļa biedrs prot gatavot un klausās arī tīri labu mūziku.