Murgs

5. nodaļa

"Čau, māsiņ!" satrūkos, izdzirdot šo balsi.

Iznāku no istabas un nostājos gaiteņa galā un tieši man pretī stāv mans brālis, brālis kurš pazuda no manas dzīves. Mēs stāvam kā tādi kovboji, kuri gatavojas cīņai, viens otram pretī, pavisam nopietni. Smieklīgi, vai ne? Pēkšņi viņš atplaukst smaidā un papleš rokas, gaidot apskāvienu.

Ko?

"Tu kaut ko šeit pazaudēji?" jautāju, saliekot rokas, jakas kabatās, man atkal ir auksti.

"Vai tad tu neapskausi savu mīļo brāli?" viņš jautā.

"Ko tu gribi, Viljam?" tieši un kodolīgi jautāju.

Pēkšņi viņa seja kļūst nopietna un pat nedaudz aptumšojās. Godīgi sakot man, Viljams jau labu laiku pietrūkst, viņš vienmēr bija labs lielais brālis, bet pēc vecāku nāves viņš bija kļuvis atturīgs un sasējās ar nepareizajiem cilvēkiem, kā arī notrieca pusi no manas naudas spēļu automātos.

"Es gribēju tev tikai atvainoties," viņš saka, izkliedējot manas domas, "vai varu ienākt?"

Apstiprinoši pamāju ar galvu un ieaicinu viņu virtuvē, mēs abi apsēžamies viens otram pretī.

"Ņem," viņš vienaldzīgi pasviež man saņurcītu aploksni.

Atverot to vaļā, man šokā paveras mute, aploksne ir pilna ar naudu. Es pastumju aploksni atpakaļ viņam.

"Man nevajag tavu naudu,"

"Bet es esmu tev parādā, kā nekā nospēlēju tavu naudu,"

"Kur tu dabūji šo naudu?"

"Man ir savs klubs, diezgan labi ienākumi,"

Man ir vienalga kādi ir viņa ienākumi, vienalga, es gribu zināt kāpēc viņš mani pameta, kad man vajadzēja atbalstu, kad vajadzēja kādu kurš parūpēsies. Bet man pietiek pašlepnuma, lai nejautātu, ja viņam bija vienalga, tad man tagad ir vienalga.

"Kā tev klājies pa šo laiku?" jautāju.

"Laikam jau labi," Viljams parausta plecus.

Tomēr ir lietas ko es gribu zināt un viņam par to ir jāzina daudz.

"Klau, tu zini, kāpēc neviens nedzīvo lejā, tajā dzīvoklī?" jautāju.

Viņš strauji pievērsās manām acīm un jutu, ka viņš nezin kā atbildēt.

"Runā dažādas lietas, bet tas nav svarīgi," viņš nosaka ātri pieceļas un pagriežas ar muguru pret mani.

Tikai tad es pamanu, ka viņa mati vairs nav gaiši brūni. Kā gan es nepamanīju uz reiz? Es ātri pieceļos kājās un nostājos viņam priekšā un ieskatos viņa acīs.

"Tu arī?" es nočukstu.

Tad es paceļu savu roku viņa acu augstumā un viņš ieplet acis, ieraugot manu rētu. Viņš pastiepj rokas, saņem manus plecus un uzlūko mani ar norūpējušos skatienu.

"Klausies, es atbraucu, jo zinu, ka kaut kur šajā ciematā dzīvo Danjels, dzirdi, Danjels!"

Šis vārds atskan manā galvas vēl pāris reizes, kaut arī Viljams to vairs neatkārto. Ak šausmas, ja nu tas Danjels?

"Greisa, es nenospēlēju naudu, es maksāju viņam, lai viņš tev netuvojas, viņš tos vilkus vada, Dieva dēļ, Greisa, es tevi gribēju pasargāt," viņa balsī ir dzirdams izmisums, viņš izskatās pārbijies.

"Viljam, viens Danjels īrē šo dzīvokli kopā ar mani," es nočukstu.

Pēkšņi sadzirdu atslēgu šķindoņu, un pa durvīm, kāds ienāk. Uzmini nu, Greisa, kas gan tas "kāds" varētu būt?

"Čau, Greisa!" Danjels sauc no koridora.

Es bailēs sastingstu. Kopš šī brīža var sākties īsta asins pirts.

Mēs stāvam virtuvē es cenšos neskatīties nevienam puisim acīs, tikai viņi pārmij skatienus, kas mani biedē vēl vairāk. Šķiet, ka viņu acis sper zibeņus. Atgaiņāju domas un nolemju rīkoties.

"Iepazīsties, Danjel, tas ir mans brālis - Viljams," smaidot nosaku. Sāksim teātri!

Brālis paskatās uz mani ar skatienu "ko pie velna tu dari?", bet es pasmaidu vēlreiz un iebakstu viņam sānos: "Neesi nepieklājīgs, sasveicinies."

Viņi abi paspiež viens otram rokas, bet es tikai smaidu un skatos uz viņiem. Izlikšos naiva, cik ilgi vien vajag.

"Iedzersim kafiju?" iejautājos.

"Piedod, man jāiet," Viljams nosaka un devās uz durvīm, paspraucoties garām Danjelam.

"Labi, tiksimies vēlāk," es viņam nopakaļ iesaucos.

***

"Grī!" Danjels sauca mani no savas istabas, "es gribu parunāt."

Ienāku viņa istabā. Es šeit nekad nebiju bijusi, bet viss ir tik vienkāršs, ka šķiet, ka viņš šeit nav uz ilgu palikšanu.

"Kas noticis ar taviem matiem?" tas bija pirmais, ko viņš jautāja.

"Biju pie friziera, patīk?" es, nedaudz samulsusi, teicu.

"Un acis?" viņš jautāja, "kas noticis ar tavām pelēkajām acīm, kāpēc tās ir tik tumšas?"

Uztraukumā piespiežos pie durvīm. Greisa, pie velna, savaldi sevi!

"Neuzdod smieklīgus jautājumus šī ir mana īstā acu krāsa, man nekad nav bijušas pelēkas acis, kādas muļķības tu runā?" visu pateicu ātri un pārliecinoši, bet smiekli visu sabojāja, tie bija klusi un saraustīti.

Viņš ātri pieiet man klāt un piespiež ar roku manu kaklu, pie durvīm.

"Domā, ka esmu stulbs?" viņš jautā, "mani nevar tīt ap pirkstu, es zinu, kas notika."

Skrien, skrien, skrien!

Sāku taustīties pēc roktura, nospiedu to uz leju, un durvis atsprāga vaļā, Danjels, nedaudz apjucis, atlaida roku, bet es ātri iznesos laukā no dzīvokļa, paceļam paķerot ādas jaku, par laimi, man kājās bija botas, un arī telefons bija kabatā.

Izskrējusi ārā no mājas, paskatos uz augšu un redzu, ka Danjels, dusmīgi skatās pa virtuves logu. Uzvilku jaku un metos skriet prom, kur deguns rāda. Skrienot no kabatas izvelku telefonu un uzspiežu Lūkasa numuru, cerībā, ka ar viņu ir arī Džaspers.

"Jā?" pēc pirmā pīkstiena viņš pacēļ

Uz mirkli apstājos piespiežoties tuvākajam kokam.

"Lūkas, kur tu esi?" es elpoju ļoti smagi, bet spēju izdabūt no sevis jautājumu.

"Mājās, kas noticis?" viņš jautā, Dzirdēju, ka fonā atskan Džesa balss, viņš jautā, kas zvana.

"Labi," es nosaku, nolieku klausuli un metos skriet uz viņa māju.

Ik pa brīdim skatos sev aiz muguras, man šķita, ka Danjels man varētu sekot.

Tālumā, jau sāku saskatīt, lielo, pelēko māju, uz lieveņa sēdēja Lūkas un blakus viņam stāvēja Džaspers.

Ieskrēju pa vārtiņiem un atspiedos, pret mājas sienu.

"Kas notika?" Džaspers man pienāk klāt un jautā, arī Lūkass ir piecēlies kājās.

"Danjels," es teicu, šķita, ka vairs nespēšu normāli paelpot.

"Kāds Danjels?" Lūkass jautā.

"Tas, kurš dzīvo pie manis," nočukstu.

"Tu taču nerunā par to Danjelu?" Džess, nepārliecināts jautā.

Mēs visi ieejam mājā un es visu izstāstu - par brāli, naudu un Danjelu.