Murgs

6.nodaļa

"Pagaidi, bet kāpēc Danjels dzīvo pie tevis?" Lūkass atkal jautā.

"Nu mēs kopā īrējam dzīvokli," nosaku un noplātu rokas, jo saku to jau, kādu desmito reizi.

"Tu taču netaisies tagad atgriezties un dzīvo tur, pie Danjela, vai ne?" Džaspers uztraukti jautā.

"Bet man nav, kur palikt," es nobubinu, "nedzīvošu jau uz ielas."

Kādu brīdi telpā valda klusums, katrs it kā puiši it kā pārdomā manus vārdus un domā, ko, lai saka meitenei, kura ir tuvu izmisumam.

"Nu varbūt, tu vari dzīvot šeit," Džess ieminas un parausta plecus.

Lūkass uz viņu domīgi paskatas.

"Patiesībā jā," Lūkass arī ierunājas, "māja ir liela, es dzīvoju viens, vietas pietiks mums abiem."

Es iesmejos.

"Nu es nezinu," nosaku.

"Es jūs apciemošu," Džess arī iesmejas.

"Bet kā ar manām mantām?" es jautāju, "man ir tikai tas, kas mugurā."

"Nekas, man ir plāns," Lūkass ierunājās, un pasmaida ar viltīgu smaidu.

***

Aprodot ar savām spējām, esmu sapratusi, ka viena no labākajām sajūtām ir skriet, skriet tā, ka viss man apkārt saplūst vienā krāsu murskulī, tā, ka es dzirdu tikai savu draugu balsis un smieklus, un vēl - lēkt, no klints ūdenī, tas vienmēr šķiet silts...

Es sēžu Lūkasa mājā, pie virtuves galda un skatos pa logu, ēdot sausās brokastis, kuras nemaz nav sausas, tām klāt ir jogurts. Nesaprotu kāpēc tās tā dēvē...

"Nu, ko, pēc desmit minūtēm būs klāt Džess, iesim savākt tavas mantas," Lūkass mani iztraucē no pārdomām.

Es tikai pamāju ar galvu un ceru, ka Danjels nebūs dzīvoklī. Kā jau Lūkass teica, Džess ieradās pēc desmit minūtēm. Mēs abi sēdējām un gaidījām, kamēr Lūkass sataisīsies un nonāks lejā, kad tas beidzot bija noticis, Džess "izmet" dažus jociņus par to, ka viņš ir ļoti lēns, tad mēs iesēžamies Lūkasa melnajā džipā, un uzsākām braucienu.

Mēs visi soļojām augšā uz dzīvokli, izvilku no kabatas atslēgu un lēnām to ieliku slēdzenē, pagriezu vienu reizi un nopūtos, Danjels nebija mājās. Tā kā dzīvoklis ir īrēts, tas jau bija aprīkots ar mēbelēm, tehniku, virtuves piederumiem, vienīgais, kas pieder man, ir drēbes, dators, daži nieciņi un mammas glezna. Ieejot dzīvoklī, uzņēmu tempu, visas savas mantas metu čemodānā, Lūkass arī bija paņēmis čemodānu un lika tur iekšā nieciņus, kas stāvēja uz plauktiem, kā arī drēbes, kas nebija skapī, Džaspers, paņēmis kasti, aizgāja uz vannas istabu un salika tajā, lietas, kas atradās tur. No gultas apakšas izvilku kastes ar kurpēm, kedām un sandalēm, arī tās sametu čemodānā. Nepagāja pat piecpadsmit minūtes, kas viss jau bija savākts. Čemodāni bija pilni ar drēbēm, kurpēm, dažādiem nieciņiem un grāmatām, kastē bija visa mana kosmētika un pārējais, kas atradās vannas istabā, atlika vien paņemt datoru, gleznu un iet, bet tad es izdzirdēju atslēgu šķindoņu, automātiski sastingu.

"Tagad mēs lēksim saprati?" Lūkass čukstēja.

Tā ir tiesa, lēkt mēs varam, nekas nenotiks.

"Un mantas?" es jautāju.

"Tās lēks ar mums," Džess nosaka.

Lūkass padeva Džesam abus čemodānus, un viņš vienkārši izlēca pa logu, es ātri pie tā pieskrēju, paskatījos lejā, Džess jau stāvēja pie mašīnas un lika iekšā čemodānus.
Iepriekš domāju, ka tādas lietas notiek tikai filmās. Tālāk bija jālec man, ar datoru un gleznu, es biju apmulsusi, uzkāpu un palodzes, man bija bail, ja nu man nesanāk? Sadzirdēju, ka Danjela soļi tuvojas pa gaiteni, tuvāk manai istabai, tajā bridi es sajutu grūdienu, es izlidoju ārā pa logu un piezemējos uz kājām, nedomājot, ne par, ko, es metos uz mašīnu, pēc nepilnas minūtes mums piebiedrojās Lūkass un ar riepu kaucieniem, mēs pametām ielu.

"Tas tik bija kaut kas," Lūkas iesmējās.

Džess viņam pievienojās, bet es vēl, joprojām nespēju neko pateikt.

"Nu ir vāks," es čukstu.

"Nē, viss izdevās lieliski," Džess saka un iesmejas.

"Nē, būs sūdi, Lūkass, nebrauc mājas," es saku un iesēžos dziļāk krēslā, "Danjela mašīna mums seko."