Murgs

4. nodaļa

"Skrien un neskaties atpakaļ," Džaspers iekliedzas un pārgrūž mani takas otrā pusē.

Un es skrienu, neskatoties atpakaļ. Man ir bail, ka tie dzīvnieki nodarīs, kaut ko Džesam, piemēram, pārplēsīs ar savām ķetnām viņa rīkli, noskurinos par šo domu un turpinu skriet. Kad redzu tuvojamies ielu, kas vēsta par nelielās piecstāvu mājas tuvošanos, sāku skriet ātrāk, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu dzīvoklī.

Es uzskrienu pa trepēm, atslēdzu durvis un ātri tās aizveru, it kā baidīdamās, ka kāds no dzīvniekiem varētu būt turpat un iešmaukt iekšā. Aizslēdzu durvis un noslīgstu gar tām, satveru galvu rokās un sāku domāt, kā tur uzradās Džaspers.

"Viņš mani izglāba," nočukstu.

Pēkšņi atskan zvana signāls un es uzreiz pieraujos kājās un atkāpjos no durvīm. Man bail vērt vaļā, ja nu tur ir, kāds, kuru es negaidu un man uzbrūk.

"Grī, tu tur esi?" tas ir Džess un es nopūšos, "lūdzu atsaucies, ja tu tur esi."

Atveru durvis un ātri ierauju viņu dzīvoklī, aizcērtot aiz viņa durvis.

Kādu brīdi es viņu vēroju, cenšoties pārliecināties vai viņam, kaut kur netek asinis un tad es viņu apskauju.

"Man prieks, ka tev viss labi," es nočukstu, un arī viņš apliek ap mani savas rokas, viņa rokas ir gandrīz ledainas, bet man vienalga..

Viņš neko nesaka. Pēkšņi es sajūtu, ka manas kājas kļūst ļenganas un acis sāk migloties, mana sirds dauzās neparasti strauji un man kļūst auksti. Džess mani uztver un saka, lai fokusēju skatienu uz viņu, bet es nevaru, jūtos slikti un man nāk miegs.

"Nē, Grī, neguli," Džaspers saka, "neguli, Greisa!"

Viņš patausta manu pulsu un jau atkal saka, lai neguļu, bet es nevaru.

"Man ir slikti," nobubinu.

Viņš mani aiznes līdz dīvānam, bet neļauj apgulties, viņš liek man sēdēt un skatīties uz viņu, tas mani sadusmo, es gribētu atraut viņa rokas no sevis un apgulties, bet viņš mani tur tik stingri, ka nespēju pakustēties. Man galva lokas kā tāds vējrādītājs, kurš nav kārtīgi piestiprināts pie jumta vai iesprausts zemē, bet viņš tikai saka, lai koncentrējos uz viņu.

"Pagaidi," viņš nosaka.

Viņš, kaut kur aiziet un atgriežas ar dvieli un kaut kādu kasti. Džess saņem manu roku un, es sajūtu vēsumu, kurš lēnām pārtop svilstošā sajūtā, es iekliedzos.

"Tev jāiztur šī stunda," viņš čukst piespiedis savu galvu manam pakausim, man šķiet, ka viņš to vairāk saka sev, nevis man.

Es vairs nespēju sevi kontrolēt, un mana galva atkrīt pret dīvāna malu un es sajūtos labāk, es lēnām atslēdzos.

Pēdējais, ko dzirdu, ir: "Greisa, lūdzu nē!"

***

Lēnām ceļoties jūtu, ka man galva pārsprāgs, Džaspers staigā pa istabu turp un atpakaļ. Viņš izskatās pārbijies. Paskatos uz savu roku tā ir apsaitēta un plaukstas locītavas līdz pat elkonim.

"Džess?" es nočukstu.

Viņš ātri pagriežas un pietupstas man pretī.

"Kas notika?" es jautāju.

Džess tikai papurina galvu un padod man ūdens pudeli, kura stāvēja uz zemes. Atskatos tur vēlreiz un pamanu dvieli, kurš ir notašķīts ar asinīm. Džess to ātri savāc un ieliek maisā.

"Kas tas bija?" es atkal cenšos, kaut ko uzzināt.

"Vai tu atceries, kas notika pirms pārtapšanas?" viņš uzdod pretjautājumu.

"Pārtapšanas?!" es iekliedzos, "kas pie velna ar mani tagad ir noticis, kāpēc?"

Džaspers iesmejas un pieceļas kājās.

"Tas pats, kas ar mani un Lūkasu, vēl dažiem, kurus tu nepazīsti, arī tavi vecāki bija tādi, tikai viņiem nepaveicās, jo viņus tie draņķi noķēra," viņš vienkārši nosaka, bet redzu, ka viņa rokas savelkas dūrēs.

"Mani vecāki?" trīcošā balsī jautāju.

Džaspers paskatās uz mani.

"Jā, viņi bija nepārspējami, bet pārāk pārgalvīgi," viņš nosaka un apsēžas man pretī uz krēsla.

"Nē, viņi cieta auto avārijā, kad man bija trīspadsmit," nosaku, un jūtu kā manas acis piepildās ar asarām, bet es neļauju tām notecēt gar vaigiem.

"Es zinu, ka tu tā domā, tas visi domā, bet gadiem ejot nu tad, kad es kļuvu par vienu no karotājiem," sakot šo vārdu, viņš pārspīlēti izbola acis un nošķobās, par ko es iesmejos, "es uzzināju visu cilvēku vārdus, kas reiz bijuši tādi, kādi esam mēs."

"Kāda es būšu?" es jautāju.

"No sākuma tavi mati kļūs vēl tumšāki, nu tādi kā man un Lūkasam," viņš saka un saņem pirkstos manu matu šķipsnu.

Nezinu, vai viņš ar mani flirtē, bet tas mani samulsina un es jūtu, kā mani vaigi pietvīkst sarkani, bet viņš tikai iesmejas.

***

"Sveika," sadzirdu Lūkasa balsi sev aiz muguras.

"Čau," nosaku un izmetu miskastē konfektes papīru.

"Kā iet?" viņš jautā un apsēžas man blakus.

Automātiski piespiežu sev tuvāk, roku, uz kuras, man stiepjas vismaz trīsdesmit centimetrus gara rēta, Džess man lūdza neko neteikt Lūkasam, pagaidām.

"Labi," nosaku, bet Lūkas uzreiz saprot, ka, kaut kas nav labi un, sažmiedzis acis, nopēta mani.

"Ko tu tur slēp?" viņš jautā paskatoties uz manu roku, kuru turu pārspīlēti tuvu sev.

"Neko," iesmejos, bet smiekli nesanāk tādi, kādiem tie vajadzēja būt, tie iedrebas.

Lūkass negaidīti parauj manu roku uz savu pusi un skatās uz to, viņa acis kļūst tumšas un man paliek bail, ja es nezinātu, ka viņš man neko nedarīs, es mestos bēgt.

"Lūdzu, saki, ka tas nav tas, ko domāju," viņš, sažmiedzis zobus, saka.

Noduru skatienu un cenšos pasmaidīt, bet rēta vēl aizvien deg kā ugunīs, tāpēc arī smaids iznāk šķībs.

"Tepat vai arī tu biji mežā pie nolādētas aizas?" Lūkas jautā.

"Aiza," nočukstu.

"Ko tu tur darīji?" viņš man uzkliedz.

"Nekliedz uz mani," es kliedzu pretī un izrauju savu roku, viņam no rokām.

"Tev tik ļoti gribējās uzzināt, kas viņi ir, ja? Tagad saproti, ka tā nav joka lieta?" viņš vēl joprojām kliedz uz mani.

Es paskatos uz viņu pēc iespējas dusmīgāk, pieceļos kājās un metos augšā uz dzīvokli, izmantojot vienu no privilēģijām, ja to tā var saukt, ātru skriešanu. Lūkass man metas pakaļ, es ātri ieskrēju dzīvoklī un apstājos pie spoguļa.

"Ak, šausmas," noteicu un samirkšķināju acis, lai pārliecinātos, ka man nerādās.

Lūkass stāvēja aiz manis un skatījās uz mani. Manas acis bija tikpat tumšas kā viņam, iepriekš tās bija pelēcīgas, bet tagad melnas.

"Es negribu būt tāda, es gribu dzīvot parastu dzīvi, man neko no tā nevajag!" es teicu, "es vienkārši gribu dzīvot normālu dzīvi."

Lūkass mani apskāva, essāku raudāt, es nevarēju izteikt to, cik ļoti gribēju atpakaļ savu dzīvi, esgribēju, lai tādas lietas kā tie suņi nemaz nepastāv.