Nenotikušais kūrorta romāns

Pirmajā vakara aizrautība

Labi. Atsevišķa sadaļa ir ģimenes ar bērniem šādos izbraucienos. Šoreiz demogrāfijas un citu apstākļu izraisītas ir rūpīgās mātes ar vienu vai vairākiem bērniem. Jāsaka, ka šis ir patiesībā galvenais iemesls, kāpēc austiņas ir mans būtiskākais ceļa pavadonis. Tēvi kā jau tēvi dodas atpūsties, bet tās mātes... tāda sajūta, ka viņu vārdu vācelēm ir noņemts vāks, izrauts korķis un pieslēgts ventilators. Birst un šķīst uz visām pusēm vajag vai nevajag kā mēslu ārdītājs rudenī tikko novāktā cukurbiešu laukā.

Dod komandas niķīgiem bērniem, pārspīlēti rūpējas par saviem vīriem. Un tad ir mātes drosmīgās. Es viņas tā nosauktu, ņemot vērā, ka lidojums un brauciens ar autobusu 3h garumā ir īsts pārbaudījums ikvienam. Daļa  mazuļu tiek pieslēgti pie gadžetiem, jo vismaz uz brīdi ir miers, taču mazuļi mēdz ar  verbāliem izsaucieniem apstiprināt savu darbību nozīmīgumu. Jā un vēl klāt tiek piemests: kad mēs būsim klāt? Es gribu ēst! Man vajag čurāt! Man ir garlaicīgi. Man ir apnicis. Drosmīgās dara visu un gandrīz visu, lai čipši, lidostā nopirktā kola, konfektes darītu mazuļiem visu to labāko. Tas ir kaitinoši. Ļoti kaitinoši.

Aizdevos uz vakariņām. Izvēlējos, manuprāt, klusāko stūri, lai pārredzētu visu telpu. Mutē saskrēja siekalas , iedomājoties vien par sieriem, dārzeņu platēm, pesto - bazilika, olīveļļas garšu, pana cotta, creme brulè un citas, kas krietni atšķīrās no māju garšas.  Tiesa šeit bija klātesoša viena būtiska un ikdienā nenovērtēta piegarša  - brīvība un dzīves baudīšana.

Vēderam nevajag daudz, ja mute izjūt garšu buķeti, kas ar garšu kārpiņām aiznes šīs baudas signālus manam ikdienas nogurdinātajām smadzenēm. Atslābums iezagās nemanot, jau pēc pirmā vīna malka, kas noskaloja visus lidojuma, brauciena "gaidu putekļus".

Vakariņās no manis pie vistālākā galdiņa spirgti un smaidīgi ielīgoja nīgrie. Viņa- mātišķi rūpējās par savu nu jau vieglā reibumā esošo kungu, kurš krūtis jau izriesis pārliecinoši izteicās par esošo situāciju. Teiktais kļuva arvien skaļāks un nesakarīgāks taču pārliecinošāks ekvivalenti izvietotajam alkohola daudzumam.

Mmmm, kad mozarellas bumbiņa kopā ar spinātu un rukolas lapām balzamiko mērces pieskārienā devās mana vēdera virzienā, atsprāga durvis un tur jau nepārprotami ieradās Drosmīgo mazuļi. Viņi pārvietojās strauji, aizskarot jebko, kas parādījās viņu ceļā.  Grāba visu, kur mazās negausīgās rociņas tika klāt.

Drosmīgā Nr.1 bargi norādīja savai atvasei, kur tai "būs sēdēt". Atvase katrā rokā turot pa apelsīnam, apsēdās negribīgi pie galda. Drosmīgā saskatījās ar  Drosmīgo Nr. 2 un nu jau pie galda sēdēja viņas abas un burvīgi, nīgri mazuļi, kuri, kustinot kājas zem galda, nepārprotami tricināja visu, kas ir uz tā. Drosmīgās izvēlējās vīnu. Jūs neticēsiet, bet pat man sāka šķist, ka dzīve sāk atslābt.

Sarunas. Ar katru kumosu telpā saradās arvien vairāk atbraucēju. Sarunas kļuva arvien skaļākas, oficiantes pārvietojās arvien raitākiem un steidzīgākiem soļiem. Pie mana galdiņa apsēdās viens garlaicīgs pāris ar "draudzeni". Garlaicīgs, jo neizcēlās pilnīgi ne ar ko, ja nu vienīgi varētu teikt - tā draudzene. Pat sarunas bija tikai par gurķu ripiņām uz šķīvja. Neveikls mēģinājums uzsākt kopīgu sarunu beidzās ar "jā, laiks šeit ir labs", "mmm, jā". Manis izvēlētā taktika - klausīties ar iniciatīvu - bija tīrais vinnests, proti, nekādas piepūles.

Pieklājīgi pabūšana vienā telpā bez cieša tieša apgrūtinājuma ir atvaļinājuma lielākais ieguvums. Dzirdēju murdoņu telpā, kaut kur skanēja fona mūzika. Pie mūsu galdiņa pienāca Mīļākā, uzlika man roku uz pleca un apvaicājās vai mums viss ir kārtībā?  Protams. Vai tad var būt savādāk? Lēnām sāku domāt par miegu, siltiem pēļiem, kuros varēs ieslīgt un šis viss paliks te. Tikai jāsaprot, kurā brīdī nozust savas istabas virzienā.

Drosmīgās ar bērniem. Uzmetu aci. O! Skats pie galda ir visnotaļ satriecošs. Drosmīgā Nr.1 ir ar sārtiem vaigiem un viņas atvase pārliecinoši ir nonākusi visas sabiedrības audzināšanā. Drosmīgā Nr.2 stiepj savus brīnumus uz durvju pusi verbāli cenšoties pārliecināt Drosmīgo Nr.1 un viņas atvasi doties uz turieni,  par ko es sapņoju. Visiem šis ir par daudz. Neticēsiet, bet līdz ar durvju aizvēršanos mierīgāks solis pat paliek  oficiantei, kas uzsmaida man drošu austrumeiropietes smaidu, jo šeit ir darbā.

Kad mans ilgākais lēmums - doties uz numuriņu- sāk jau nobriest, Nīgrais pārliecinoši sāk vokālizē: Feličitā, Feličita... o jā, kad slāvā pamostas itālis, tad vajag iekārtoties ērtāk. Vēlams pirmajā rindā, jo tagad tikai vakars sāksies- ar Nīgrās sākuma periodā dedzīgu, aizrautīgu, atsaucīgu deju pārī ar nu jau krietni iesilušo partneri, kurš drošs paliek nedrošs stāvēja izvērstām kājām (stabilitātei) un stingri jo stingri turēja savas Nīgrās rokas. Te ierullēja vienā azotē, te otrā. Viņa bija izcila... kā šujmašīnas adata. Nākamā fāzē, kad Nīgrais jau izrādīja savu vēlmi solo numuram brake dance slāvu stilā. Nīgrā viņam sāka piesolīt jebko, lai tikai šis kauns nebūtu jāpiedzīvo citiem. Viņa stūma, grūda, vilka, stiepa . Viņš izdzēra "pēdējās" nedaudzas glāzes un abi ar kārtējiem pārliecināšanas dialogiem aizlīgoja.

Nu ko? Vakars ir izdevies diezgan jauks. Garnīram varu teikt, ka šim visam pa vidu bija stāsts stāstā. Ik pa brīdim lasīju stāstus no dzīves. Tie pārsteidzoši sakrita ar realitāti it kā būtu nolasīti no īstenības.
Garlaicība nesolīja mani piemeklēt turpmākās 7 dienas.
Šobrīd uz miegu. Rītdien taču manā "slēpošanas nometnē" būs pārsteigumu un sen zināmo scenāriju turpinājums. Šim vajadzēs spēku un resursu. Tā teikt, uz paģirām pilsētu neuzcelsi! Miegs tomēr ir svarīgs