Bija auksta, vējaina, lietaina nakts!
- AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA, PALĪGAAA!!: Iekliedzās meitene.
--------------------------------------------------------------------------------------------------
Sveikiņi! Tātad, mani sauc Lusandija un man ir 16 gadi. Es ceru, jūs nedomājat, ka man ir jocīgs vārds, bet nu labi!
Man ir gari melni mati un ļoti zilas acis. Es uz acīm velku brūnas kontaktlencas, jo manas acis vienmēr naktī uzvedas dīvaini, manuprāt, es esmu redzējusi kā viņas iespīdas uz sekundi un es nesaprotu, kas notiek. Man ir bail, ka varbūt mani kāds apbūris un, ja kāds ieraudzīs.... BŪS SLIKTI!
Tā, kura tur bļāva, tā biju es! Es neesmu tikai parasts cilvēks, bet es biju!
--------------------------------------------------------------------------------------------------
Es dzīvoju mazā pilsētiņā Islandē, kur apkārt bija vulkānkalni un sniegs. Daudzkārt, es dzīvoju gandrīz kalna galā ļoti mazā koka mājiņā, bet nuu... visi domāja, ka es esmu arī no jocīgajiem. Kāpēc? Labs jautājums!
Es dzīvoju ar savu lielo māsu Lenoru un viņa vienmēr ir bijis jocīgs cilvēks! Viņa nekad nav pasmaidījusi un viņa vienmēr ir dusmīga. Viņa guļ pa dienu un naktī iet tikai uz visādām ballītēm.
Es dzīvoju bēniņos, tur ir vissdrošāk! Bēniņos ir ļoti tumšs, bet vismaz man neviens netraucē. Man bēniņos ir iekārtota speciāla vieta priekš manām flautu stundām. Vispārīgi, man patīk klausīties mūzikā, tākā dabā- putnu čivināšanās, tās pļavas, puķes, ūdens, koki, VISS, bet es nekad dzīvē tos neesmu redzējusi. Es neesmu redzējusi neko no tā, jo mani vienmēr iezslēdz istabā un pa logu es arī netaisos lekt ārā. Es varu reāli nokrist no liela augstuma! Pēc naktīm, man vienmēr pie durvīm parādas ēdiens, gan jau no māsas, bet es vienmēr apēdu. Vakaros, es skatos zvaigznes no sava augšēja vienīgā lielā loga. Man ir tāds minī teleskops, bet ar viņu ļoti labi var redzēt tālumā. Man ir istabā ļoti daudz vecas un zinošas grāmatas, kuras es lasu. Man patīk ļoti lasīt un es vienmēr visu saprotu. Man patīk ļoti tēlot, daudz ko esmu iemācījusies no manām grāmatām un es ļoti gribētu būt aktiere. BET KĀ? Es nekad neesmu gājusi uz skolu, vienmēr esmu gribējusi sadraudzēties ar citiem un izbaudīt īstu dzīvi. Es esmu daudzreiz ar māsu neko nerunādami izgājušas ārā pastaigāties un visi vienmēr skatījušies uz mums, kā kaut kādi nezinu..
Man nepatīk mana māsa un es ar viņu neesmu runājusi jau no mammas un tēta miršanas. Tie ir laikam 9 gadi.
----------------------------------------------------------------------------------------------------
Es biju izdomājusi, ka man pietiek šeit sēdēt un garlaikoties! Es bēgšu prom! Es pa dienu dienu sakārtoju savas mantas un domāju plānu, kā izbēgt. Pa durvīm kaut kā negribētos, jo man bail, ka mani pamanīs. Vienīgā iespēja būtu pa logu, bettt... kā....
Es izdomāju, ka varētu paņemt kaut kādu piestiprināmo virvi, bet tā ir māsas istabā. Es pagaidīju kamēr atnāks nakts. Kad dzirdēju, ka māsa itkā aizgājusi, es klusām mēģināju atvērt manas durtiņas un izgāju. Es skrēju uz savas māsas istabu, kur es nekad varpateikt neesmu bijusi. Es izrakņājos plauktiņos un atradu visas virves, striķus, piestiprinājumus un rīkus, tieši tos, kas man bija vajadzīgi. Uztaisīju sev virves piestiprināmo un ar aso rīka galu izsitu logu, jo logu nevarēja tā vienkārši atvērt. Viss bija ar lauskām un tajā brīdī tieši sāka līt. VĒL LABĀK. Es paņēmu somu un uzlecu uz loga.
Es paņēmu aso galu un pieķēros pie akmens, nometu virvi lejā un izlecu. Es ar lielām acīm visu noskatos. BEIDZOT!!! SVAIGS GAISS!!! SKAŅAS!!! VISS!!
Pēkšņi, es sāku krist un tur mēs nonācām pie paša, paša SĀKUMA!
- AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA, PALĪGAAA!!: Iekliedzos es.
Asmenis noslīdēja no akmens un es kritu lejā no lielā kalna. Mēģināju kaut kur pieķerties, bet nesanāca. Es atcerējos kaut kādu tekstu no savas grāmatiņas, ko es lasīju. Es paņēmu ātri virvi sasēju mezglā, tad es iebāzu mezglā vienu rezerves asmeni, kurš turēja arī mani, uzmetu tos uz stabila akmens un ar galveno asmeni pieķēros pie cita akmens. Tā es IZDZĪVOJU! Es biju ļoti tuvu zemei. Es ļoti strauji atsitos pret akmens klinti un es uz 1h vienkārši biju komā.
Kad pamodos, es izņēmu galveno asmeni ārā un es karājos. Ko lai es daru?! Tā virve, kur bija mezgls un rezerves asmens bija gara un stipri piestiprināta, un es nekādi nevarētu attaisīt to. Es paņēmu nazīti, nogriezu virvi un es nokritu lejā uz zemes.
YOU ARE READING
Dēmonstrakts
FantasyLusandija, parasts cilvēks - pārvērtās par vampīru. Lusandija satika savu biedru ar ko viņa izskatās vienādi un tagad ir kā komanda. Vampīriem aizliegts iemīlēties, citādāk pazaudēs vienu otru. Par beigām neteikšu neko!! Stāstiņš ir ar baisiem aks...
