Dēmonstrakts

3. nodaļa. Noslēpums un pārburšana.

Bija rīts. Es atvēru acis, paskatījos uz Astaroniju un viņš savā skatienā apskatījās uz manīm.

- Kad tu pamodies? : Es apjukusi skatījos uz viņu ar miegainām acīm.

- Sen. : Viņš atbildēja savā ierastajā balsī.

Šoreiz man likās, ka kaut kas nav kārtībā, bet man bija citas lietas. Man šodien ir jāiet uz skolu un tā ir mana pirmā diena. Es sataisījos uz mani mammas draudzene aizveda uz skolu. Skola bija liela un bija daudz skolēnu. Izskatījās interesanti, bet, kad ienācu klasē uz manīm visi skatījās ar pretīgu seju. Nesaprotu, kas viņiem bija. Kad iepazīstināju sevi un apsēdos solā, mums skolotāja jautāja visādus jautājumus un es tos atbildēju vienīgā pareizi. Tas bija forši! Visi sāka dēļ tā čukstēties, nesaprotu viņus....

Pa dienu es staigājos viena pa skolu, bet man bija tāda sajūta, ka kāds vēlprojām mani vēro. Kad skolas gaiteņi bija tukši un es mēģināju sameklēt izeju, jo skolu baigi nepārzināju. Kad es gāju pa gaiteni, gaismas izslēdzās un priekšā parādījās kāda melna figūra. NESAPROTUUUU.... KURŠ TAS BIJAAA... Neviens man cits blakus nebija. Es izdomāju, ka es varētu pamēģināt tēlot un es nogāzos speciāli zemē un gulēju pussmirusi. Es domāju, ka melnā figūra aizietu prom, bet nē. Kad es atvēru acis, es redzēju kāda roku un es vienkārši vairāk nevarēju. Es iekliedzos, iespēru figūrai un skrēju prom, bet, tad uzradās liesmas gaitenī un viss apkārt man sāka degt. Es nobijusies domāju, ka būs pa galam, bet kāds izskrēja cauri ugunim, mani paķerdams. Kad es sasprindzināti atvēru acis, tur bija Astaronijs, kurš mani stipri piespiedis pie viņa. Viņš paņēma mani aiz rokas un mēs abi izskrējām ārā.

- Tev viss labi? : Viņš zemā balsī pasakot, vispār neizskaties nobijies.

- Jā, itkā... : Es nopūtusies skatos tikai uz zemi.

Kad es apsaktījos uz viņu, viņam bija viena kontaktlenca izkritusi ārā un viņam acu krāsa arī bija zilā krāsā, kā man. Es apmulsusi skatos uz viņu un nesaprotu, kas notiek.

- Tava acs? : Es apmulsusi jautāju, bet viņš tikai klusē un skatās uz manīm kā robots.

 Es nopūšos un izņemu arī savas kontaktlencas. Viņš pirmo reizi uztaisīja izbrīnošu seju. Es nezinu, kas notika, bet viņš vienkārši paķēra mani un aizveda mani pie ļoti, ļoti zilas upes. Viņš novilka otru savu kontaktlēcu un vienkārši apsēdās uz zāles. Es viņam piesēdu blakus. Mēs abi apskatījāmies uz vienu otru un mūsu acis sāka spīdēt. Es nezinu, kas īsti notika, bet es sapratu, ka mēs izskatāmies ļoti līdzīgi, tikai viņš drusku auguma garāks. Mēs vienam otram ilgi skatījāmies acīs un es jutu manī kaut kas pārvēršoties, bet kas?

Es vēl projām izskatījos kā es, bet es jutu sev vairāk stiprumu. KAS NOTIEK.... 

Es atkal jutu kādu vērojot mani un man pirmo reizi nebija bail. Es apskatījos apkārt un ieraudzīju kādu figūru pāri upei, aiz kokiem. Es paliku tik dusmīga, ka es pat piecēlos un ļoti ātri pārskrēju pāri upes ūdenim un uzlecu virsū figūrai. Kad, tas atklāja savas acis un es tajās ieskatījos ar savām zilajām acīm, figūra vienkārši gulēja mirusi. Es nesapratu, kas īsti NOTIKA.... KĀ ES VIENKĀRŠI PĀRSKRĒJU PĀRI ŪDENIM BEZ GRIMŠANAS UN ES TIKO KĀDU CILVĒKU NOGALINĀJU!!!!

Es riktīgi nobijusies, piecēlos un apsaktījos uz  Astaroniju, kurš otrā malā sēdēja izbrīnīts. Es nezinu kāpēc paliku uz viņu dusmīga un gribēju viņam kaut ko pateikt. Kad es mēģināju vēlreiz pārskriet pāri ūdenim, es vienkārši iekritu iekšā ūdeni un biju slapja. Es piecēlos augšā, kājās un nokaitināta paskatījos uz viņu, bet pirmo reizi viņš drusku pasmaidīja un es arī pasmaidīju viņam pretī, bet es jutu, ka kaut kas noticis ar maniem zobiem. Mani priekšējie 2 zobi ir palikuši garāki un spicāki. Es pieeju Astaronijam tuvāk un apskatos viņu kārtīgi. Viņam bija acis kā man. Es viņam spiedu, lai pasmaida ar zobiem. No sākuma viņš atteica, bet, kad es parādīju savējos, viņš parādīja arī viņa un mums bija vienādu zobu forma. 

Kas ar MANIM NOTIEK?? ES ATCEROS, TO, KA MAN NEBIJA SPICI ZOBI.

Mēs dzirdējām kādu nākot, viņš paķēra mani un mēs ļoti ātri abi aizskrējām uz citu vietu. 

Mēs staigājāmies, kad es vienkārši randomā ierunājos:

- Tātad, tagad tu vari mani kontrolēt? : Es mazā smaidā uz viņu apskatos un man smaids pazūd. Mēs turpinājām iet pa ceļu.

- Ummm. Nē. : Viņš atkal robota veidā atbildot.

- Tu neesi cilvēks vaine? : Es apstājos uz vietas un apskatos jocīgi uz viņu.

Viņš neko nepasakot paskatās uz manīm un neko nesaka. Es jau sapratu, ka viņš nav cilvēks, bet to ko viņš tālāk pateica, tas bija negaidīti.

- Tu jau arī nēesi. : Viņš zemu pasakot, turpina iet. Es bez vārdiem apskatos uz viņu ar jocīgu skatienu. Mēs bijām jau ļoti tuvu viņa mājām.

- Ko... aaa..? Tu, tu...... : Es nepabeidzu un viņš ierunājās.

- Ieteiktu vilkt kontaktlēcas, ja negribi kādu vēl mirušo. : Viņš pasakot, iejiet iekšā mājā.

Visu nakti es nevarēju padomāt un es vēl projām gulēju ar viņu, jo īsti nebija manā istabā droši. Es ievācos viņa istabā. Nakti es negulēju tāpatās kā viņš, jo es pat pagulēt nevarēju. Man vairāk negaršoja nekāds parasts ūdens un es baigi neko neēdu.