Visbeidzot izlīdu no gultas un zibenīgi tiku līdz vannasistabai, kur ātri nomazgājos un ātrā solī devos atpakaļ uz istabu. Tur jau mani gaidīja Odrija, viņa ir mana personīgā kalpone, kas saved mani kārtībā pirms skolas vai vienkārši pirms katra iznākuma publikā.
Es iesēdos mīkstajā ādas krēslā, kas man atgādināja karaļu troni, tikai nēesmu pārliecināta vai troņi ir tik ērti. Aizvēru acis un ļāvu Odrijai rīkoties. Kā jau ikrītu viņa man sataisīja masku un tikmēr ieveidoja manus matus. Līdzko viņa bija noņēmusi masku, uzreiz ķērās klāt kosmētikai. Bieza kārta tonālā un stirpi uzkrāsotas skropstas.
"Un kā gan bez sarkanās lūpukrāsas?"- domās uzdevu sev šo sarkastisko jautājumu. Nezinu vai Odrija saprot ka manā vecumā nevajadzētu tik ļoti izcelties ar mālējumiem uz sejas, taču es pat necenšos iebilst viņas darbībām.
Pēc stundas pavadītas gandrīz nekustīgā stāvoklī es visbeidzot pieceļos un izstaipos ļaujot savam ķermenim atslābt no saspringuma. Tikmēr man jau uz gultas ir uzlika kleita ar zelta kaklarotu. Blakus gultai stāvēja divas kurpes ar papēdi violetā krāsā, tieši tādā pašā kā kleita. Uzvilku visu, kas bija man piedāvāts un lēnām devos uz pirmo stāvu ieturēt brokastis.
"Ak, Nik tu izskaties burvīgi."- noteica mamma, taču tas nebija viss. Klusām pie sevi viņa nomurmināja- "Savādāk nevar būt". Viņai nemanot es nobolīju acis un klusām nomurmināju paldies. It nemaz nebiju viņai pateicīga par tādām mocībām.
"Veronik!"- tālumā sadzirdēju Emīlijas balsi. Nopūtos un uzmaidīju tālumā nākošai draudzenei. Meitene bija uzvilkusi tumši zilu kleitu, nedaudz pāri ceļiem. Uz kakla rotājās rubīna kaklarota un protams matos viņai bija iesprausts lazurīta taurenītis. Pie sāniem viņai gāja Ralfs, citējot Emīlijas vārdus -"Tā bija abpusēja mīlestība no pirmā acu skatiena".
Ralfs sasveicināšanās vietā vien pamāja ar galvu un turpināja savu ceļu kopā ar Emīliju. Ieejot skolā man tikai pievērsti visi acu pāri, kas tur vien bija. Skatieni izteica visdažādākās emocijas - naids, skaudība, vienaldzība, cieņa, patika- un tā vēl ir tikai mazākā daļa. Nekad nav bijis tā ka visiem patīku, vienmēr atradīsies, kāds kurš mani ienīdīs. Tas ir normāli.
Augstprātīgi pagāju visiem garām itkā būtu visuma centrs. Bieži vien man pašai gribās vemt no manas uzvedības, taču mani mācīja -"Esi sevis cienoša. Nekad neļauj, kādam būt augstāk par sevi". To es ievēroju jau vienpadsmit ar pusi gadus. Cik nu tas bija iespējams kopš sestās dzimšanas dienas.
Diena skolā pagāja kā vienmēr. Klausoties Emīlijas stāstus par to cik Ralfs ir foršs un interesants. Es savukārt tikai murmināju -"jā"," protams","vai tiešām?".
Nonākusi mājās, ieslēdzos savā istabā un nometu uz grīdas visu grezno apģērbu. Ielecu gultā un sāku lēkāt uz tās un dziedāt dziesmu, kuru dzirdēju šodien skolā, starpbrīdī.
"Dienas kā asaras, aiziet un neatskatās"- lauzās ārā no manām lūpām. Drīzvien beidzu ārdīties un iekritu gultā, un sev nemanot iemigu.
Mani pamodināja skaļie klauvējieni pie durvīm, līdzi tiem sekoja arī vārdi "tu kavē". Līdz ko es sapratu ka kavēju treniņu, uzreiz izlecu no gultas un skrēju pretī skapim. Odrija sadzirdējusi rosību no manas puses, beidza klauvēties un aizgāja. Nepagāja pat desmit minūtes kā es biju gatava, taču pirms iziet no mājām dzirdēju- "tu aizmirsi..." - nesadzirdējusi frāzes beigas aizvēru durvis un skrēju uz autobusu, paskrienot personīgajam vadītājam garām.
Aizelsusies ieskrēju autobusā, kuru gandrīz biju nokavējusi. Daži cilvēki uz mani paskatījās ar neapmierinātu skatienu, laikam biju nedaudz aizturējusi autobusa atiešanu no pieturas.
Ignorējot skatienus nostājos netālu no šofera un klusītēm, bet viņam dzirdami pateicos ka viņš mani sagaidīja. Viņš pasmaidīja spogulī un paskatījās man acīs uz īsu brīdi. Dažkārt apzināties ka šajā pasaulē ir jauki cilvēki, ir neaprakstāmi patīkami.
